Lietus, riepu maiņa un dzīve

Pāris dienas brīvas. No vienas puses darbs ir interesants un kad esmu ieksā, tad esmu iekšā. No otras puses, pāris murgi un vispārēja nepatika pret dažiem organizatoriskiem aspektiem. Bet redzēs kā būs tālāk. Mainīt dzīvē es varu vienmēr kaut ko. Bet pa to laiku riepu maiņas un gara ‘to do’ liste. Man patīk būt mājās. Un foto siena ir zila nokrāsota. Pāris bildes vēl trūkst, bet tas arī stāv manā ‘to do’ listē.

Kaķiem jāierīko ziemas patvērumu. Ežu problēma laikam it kā ir atrisināta. Man šķiet, ka vecākais ezis laikam bija vecs, vismaz viņš vairs šeit neparādās. Viņam arī bija tā kakla ”pazīme”, kas liecina, ka viņš noteikti ir pavecs un ne tik labi barots. Bet dabā tā notiek un ir jau arī jaunā paaudze. Ežu cietoksni es gatavoju jau no pavasara cerībā, ka tur būs gan pietiekami daudz barības bāzes (kukaiņi), gan pietiekami daudz materiāli ziemas guļai. Lietus sezona ir šeit. Nezinu, kad tieši sāksies ežu ziemas miegs.

BKUS piedāvā tālākizglītības kursu bērnu ķirurģijā. To pašu visu es varētu jau arī kaut kur izlasī, bet man vajag citu perspektīvi aprūpei. Šeit daudzas lietas šķiet pārāk vispārīgas.

6 no 7

6 no 7 eksāmeniem ir nolikti. Palicis tikai pēdējais mutiskais. Un tad atkal lielās brīvdienas pēc pagajušās nedēļas mazajām brīvdienām. Bija brīnišķīgi. Stāvēt kalna galā un neko nedzirdēt. Vējš. Mākoņi šķiet ar roku aizsniedzami. Būve kā citplanētiešu kuģis. Sireāla sajūta. Bulgārija ir lieliska un pārsteidzošā valsts. Šis ceļojums man bija vajadzīgs, jo pagaidām taisīšu Bulgārijas pauzi.

Finiša taisne

Es nespēju noticēt, ka pēc 3 ļoti ilgiem gadiem ir beidzot pienācis laiks, kad palikuši ir tikai pēdejie 2 mutiskie eksāmeni un tad ir viss. Vismaz es ceru, ka viss. 10 dienas. Pa kurām vēl paspēšu pirms-atvaļinājumu izmēģināt. Pēc 3 gadu mācīšanās es to varu atļauties.

Dažreiz es nespēju noticēt, kā daži cilvēki ir spējīgi izdzīvot… Ja ir jāpasaka nedēļu pirms pēdējā pārbaudījuma, ka vispār jau ir grāmatas, kur ir iespējams visu izlasīt. Un ka tās grāmatas mums tika iedotas jau pirms 3 gadiem. No vienas puses, man būtu jābūt vienalga, bet nav vienalga, jo šādi cilvēki iegūst māsu kvalifikāciju un no viņu spriedumiem ir atkarīga citu veselība un dzīvība.

Cita dimensija

Cik viegli ir attiecināt esošo situāciju uz visu pasauli vai vismaz lielu daļu no tās. Kad liekas, ka visur ir tā pat.

Es zinu, ka Latvijā visiem, kas iebraukuši no valstīm, kur pēdējo 14 dienu laikā kumulatīvā COVID-19 incidence ir virs 15 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem, jāievēro divu nedēļa pašizolācija. Es bija šokēta uzzinot, ka valda uzskats, ka visā Eiropā ir tik pī*** noteikumi. Vācijā un lielā daļā Eiropas nekas tāds nav. Ok, Vācijā ir ”nedrošo” valstu saraksts, kur ir pa lielam visas valstis, kas nav Eiropas Savienībā. Bet visas Eiropas Savienības valstis Vācijas iedzīvotāji var apmeklēt bez jebkādām pašizolācijām atgriežoties. Jau no jūnija vidus ceļojumu ierobežojumi vāciešiem ES līmenī ir atcelti un Vācija interesantā kārtā nav vēl iekļauta Latvijas “bīstamo” valstu sarakstā.

Tas saraksts arī izraisa man vairak jautajumus, nekā atbildes. Manā Vācijas bundeslandē, jur kopumā dzīvo aptuveni 9 reizes vairāk iedzīvotāji, nekā Latvijā, pēdējās nedēļas kumulatīvā incidence COVID-19 ir ap 6,7 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem. Esmu pārāk slinka, lai meklētu faktisko pēdējo 2 nedēļu incidenci, bet rupji rēķinot tā varētu būt pie 13 gadījumiem. Inficēšanās gaījumi aug (inficēšanās, nevis saslimšanas). Tad nu varētu būt, ka augusta beigās, kad taisāmies uz Latviju, tas mūsu bundeslandē varētu būt virs 15 gadījumiem. Un kas par to? Nekas, jo Vācijā ir pietiekami daudz bundeslandes ar krietni mazākiem saslimšanas skaitļiem un viss tiek attiecinats uz 80 miljoneim vāciešu. Te var puse mana 80 tūkstošu pilsēta saslimt un tik un tā man būs tiesības iebraukt Latvijā bez pašizolēšanās. Tas ir tāds (dažu) latviešu apmātības vājprāts, ka tikai iebraucēji ir vainīgi pie visiem gadījumiem, kas ir atrasti.

Es strādāju limnīcā, vairākas dienas izpalīdzēju slimnīcas skrīninga teltī, kur man bija kontakts ar visiem slimnīcas apmeklētājiem, nodaļā strādāju kopā ar beļģu asistentārsti, kura vismaz divas reizes mēnesī brauca uz Beļģiju (nedrošo Beļģiju). Es eju uz yumbu un eju peldēt un esmu bijusi IKEA un 3 dažādos restorānos pēdējās nedēļas laikā, un apkampos ar prakses vadītājām, un biju ar nez cik bērniem ar temperatūru kontaktā, un es esmu dzīva un vesela. Un jā, dzīvoju bundeslandē, kur saslimšans gadījumi aug un pārsniegs mistisko 15 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem robežu.

Es neesmu COVID-19 noliedzēja un es neuzskatu, ka ta sērga būtu speciāli jāizplata, BET man vienkārši liekas pretīga SPKC akcija, kur ciemiņa priekšā aizcērt durvis. Tas man liekas justies kā noziedziniecei. It kā Latvijā tiktu pieņemts, ka visi āryemnieki būtu automātiski nepārtraukti ar COVID-19 inficēti un speciāli apdraudētu ”šķīstos” Latvijas iedzīvotājus. Es būšu augusta beigās Latvijā. Man ar Heiko ir pietiekami daudz apmešanās vietas, lai izvairītos no citiem cilvēkiem. Bet gribās visus satikt tik un tā. Tad nu piedāvāšu tikties. Tie kas grib tikties, ar tiem tikšos, ar tiem kuri negrib, tiksimies kādu citu reizi. Es neuzskatu, ka brīvā dabā man būtu lielas iespējas kadu citu inficēt. Gribu Heiko Ķemeru dabas takas parādīt.

Man teica, ka sabiedriskajā transportā neviens nenēsā maskas. Parastus aizsarglīdzekļus izmantot – tikai ne to! Bet kaut kādas ārzemnieku sazvērestības teorijas izdomāt un nez kādas neapstiprinātas informācijas, ka ar COVID-19 visi slimo 3 mēnešus, to gan. Par Tērbatas ielu un DAUDZIEM citiem pasākumiem, kur visi kopā saspiedušies, vispār labāk nerunāt. Bet nu jā, ārvalstnieki pie visa vainīgi.

Nogurums

Praktiskais un pirmais mutiskais eksāmens pārdzīvots jau tieši pirms mēneša. Nākošnedēļ 3 rakstiskie. Tad divi mutiskie. Pus kurss zilās lapas paņēmuši. Es mazliet sagurusi. Laikam pārāk daudz prieki pagajušajā laikā. E bija šeit. Č joprojām ir šeit ar Skotiju. Leo šorīt atnesa man putniņu un pats arī to putniņu apēda. Atvaļinājums lielos vilcienos saplānots. Skolā palicis tikai mēnesis.

Mazs prieks par jaunu veco galdu, kuru ar Č nesu no veco ļaužu nama iebrauktuves. Apaļš. Izvelkams. Izjaucams. Prieks par Lidl puķaino masku.

Pasaule nesastāv tikai no Covid-19.

Home Office

Jau otrais mēģinājums iekļūt Bulgārijā nogāja greizi.

Man ir love/hate attiecības ar Home Office. No vienas puses, prieks par mieru un mazāk bullshitu sēžot mājās. No otras puses, trūkst mērķis. Sevis disciplīna ir dažreiz. Rakstu aprūpes plānus katru dienu. Esmu sapratusi, ka 3 gadu garumā īsti neko jaunu neesmu apguvusi, bet nevis, jo nav bijusi griba, bet gan jo nekas nav iemācīts. Un laikam jau tas ir iemesls manai nemotivētībtai. Ir tik maz kas jauns dots, ka peh, kāpēc gan vispār kas būtu jāmācās. Bet rīt pirmā skolas diena klātienē.

Bet nu klātiene būs arī interesanta… nē, sēžamvietas mēs nevaram mainīt, jo tas tā ir kaut kur ierakstīts, kaut kādā Korona plānā. Why? Jo ir Korona un tēpēc neviens iepriekš nevarēja mums uzprasīt kā mēs gribam sedēt?! Jo mazā Jillai, kura nevar labi redzet, jāsēž pašās klases beigās?! Pie visa vainīga Korona. Vai arī vienkārši Koron/idiotisms. Tas mani kaitina vēl vairāk par pašu slimību.

Nedomāju, ka Koronas skaitļi būtu samazinājušies, jo slimība būtu apkarota. Šeit tas vairs nav populāri skriet pie ārsta uz paraugu ņemšanu, tikai ja Jūlia no otra ielas gala nošķaudījās 2xreizes uz ielas no savas putekšņu alerģijas. Cilvēki laikam jau ir pārgājuši no tās fāzes, ka Home Offices un karantīnas mājās bija populāras un stilīgas. 80 tūkstošu pilsētā, kura dzīvoju, ir labi ja 12 akūti saslimšanas gadījumi. Cik ilgi vēl mēs būsim ieslēgti mūsu būrīšos Koronas dēļ? Vidējais vecums Koronas mirušajiem Vācijā ir 82 gadi (tas ir VIDĒJAIS vecums). Vai tiešām Korona bija vienīgais iemesls kāpēc šie cilvēki mira? Vai nevarētu būt, ka lielai daļai no šiem jau bija vismaz 40% fizioloģisks nieru funkciju samazinājums un visādi citi vecuma noteikti orgānu darbības ierobežojumi, kas pat nav īsti patoloģiski, bet gan vienkārši tā notiek… Kāpēc neslēdzam autobāņus, jo uz autobāņiem nositās arī jauni cilvēki?!

Nope. Man nav bail no Korinas, man nav pret to arī respekts. Uz pasaules ir arī citas sērgas, kuras ir daudz postošākas un par ko neviens nerunā, jo tās jau skar tikai “Āfriku un mazattīstītās valstis”.

Second Hand

No nākošās nedēļas 2 nedēļas mācīības no mājām, jo skolai ir paranoja vai arī nav iedvesma atsākt mācības ierastajā režīmā. Pēdējais teorijas bloks pirms eksāmeniem. Tad nu pēdējo nedēļu vairāk vai mazāk pavadīju stellējot kopā savu jauno darba vietu Trikolora istabā, kas vēlāk pēkšņi izrādījās arī Leo istaba. Interneta sarīkošana vien paņēma mazliet nervus un viena 10 metrīga kabeļa vietā viesistabā pietiktu ar 3 m kabeli. Diena, kad cilvēki var uz ielas nolikt līdzņemšanai mēbeles bija ļoti produktīva un atrisināja visas manas mēbeļu sagādāšanas problēmas. Neredzu iemeslu doties uz IKEA, stāvēt rindā, iepirkt mēbeles, kuras īsti nav plānotas un kuras ilgtermiņā nav paredzētas. Jā, pēc vietējās likumdošanas tā skaitās zādzība, jo neviens it kā nedrīkst āra izliktās mēbeles ņemt līdzi, bet nu second hand ir dabai draudzīgāka.

Brīnišķīga nedēļa ar tikai 2 darba dienām. Nu jā, par to arī strādāju visu pēdejo nedēļu bey brīvdienām. Ups, izrādās, ka man bija īss kontakts ar pacientes māti, kura vēlāk izrādījās Korona pozitīva, bet man bija maska un kontakts bija tiešām īss. Tagad jāpilda dienasgrāmata bez jebkādām konsekvencēm, jo man ir ik pa laikam temperatūra paaugstinājusi jau vienmēr bijusi, un arī tagad ir. Bet nu labi, es pildu savu koronas dienasgrāmatu un viss ir bumbās. Visas iesaistītās puses ir lietas kursā par manām temperatūrām un labi ir.

Jā, krīze šeit jorojām nav. Vismaz no 7.maija bērnu spēļu laukumi būs atvērti. Beidzot! Te galvenais bija atvērt mēbeļu veikalus, kur vienlaicīgi slēgtās telpās uzturas simptiem cilvēku, bet bērnu spēļu laukumi svaigā gaisā bija tabū. Es esmu mazliet par un mazliet pret maskām, bet šķiet, ka ar tām būs jāsadzīvo ilgāku laiku. Jānogaida, kamēr katram būs 10 dažādas sagādātas un tad es sagādāšu masku sev. Katru dienu masku nēsāt 8 stundas darbā ir izaicinājums, tapēc man ir loop šalle mutes un deguna nosegšanai.

Prieks!

Ir jāpriecajās par to kas ir, nevis jālauza galva par to, kas nav! Biju ļoti garā pastaigā ar Clēru un jā, viņa man atkal un atkal atgādina par to, ka ir jānovērtē to, kas ir. Tā bija arī aktuāla tēma darba sakarā. Iepazīstot āfrikāņu kultūru un dzīves uztveri, mani tā fascinē ar vien vairāk un vairāk. Cik gan maldīgi ir steriotipi un pirmie iespaidi. Jā, arī visu Āfriku nevar likt pār vienu kārti un visus cilvēkus nevar vienadi vērtēt, bet aiz tā šķietamā lēnīguma un slinkuma slēpjās tāda izturība, pacietība, pateicība un dzīves spars. Tur, kur citu tautību un kultūru bērni būtu uztaisījuši drāmas ar kliegšanām un raudāšanām, ir labi ja īsa sejas savilkšana sāpēs vai klusa pār vaigu ritoša asara. Bērnam, kuram būtu jāņemās svarā un es labprāt gribētu dot vienu sulas paciņu pēc otras, bērns grib dzert ūdeni un nivērtē arī to, jo tīrs ūdens arī nav pašsaprotama lieta citviet pasaulē. Sirds sāp. Nošķirtība no ģimenes, bet ģimene ir meiteni paši nodevuši ārstēšanā uz Vāciju, jo citas iespējas nav. Tas ir bērns, kurš jau ir pieaudzis. Kurš ir ļoti ātri vācu valodu iemācījies, jo citas iespējas saprasties nav. Bērns, kuru dažreiz nevajag izklaidēt, kura bieži izklaidējās pati, nodarbina sevi. Kura ir pieradusi pie dažādiem darbiniekiem, kuri rūpējās par viņu profesionāli. Jā, tas kas viņai ir praktiski nepieciešams, tas ir nodrošināts. Bet atšķirtība no ģimenes, no ierastās vides… Es domāju, ka daudziem pieaugušajiem jau ir problemātiski uz citām vietām (pilsētām, nemaz nerunājot par valstīm) pārcelties, bet bērnam man šķiet, ka tas ir vēl daudz trakāk.

Pirmais zaļums ir pārgājis, pamazām iestājās nobriedusi vasara. Dārzs ir jālaista. Tomāti ir iestādīti. No baltām terases flīzēm peļu atliekas nokasītas un noskrubinātas (paldies Monstri).

Krīze. Jā. Bet vai Koronas?

Atvaļinājums iet uz beigām. Pagajušajā nedēļā man vēl bija iedvesma kaut ko darīt pa māju un ņemties, bet šonedēļ bija jau grūtāk sevi auspowern un iedvesma bija noplakusi, problēmas ar gulēšanu. Visi runā joprojām par K. Bet liekas, ka neviens neko nelasa. Panika. Krīze. Tikai 0,1% populācija skarta. Es nevienu nepazīstu kurš ir skarts. 80 tūkstošu pilsetā 40 pacienti, kādi 10-15 jau atzīti, ka izveseļojušies. Ir uzskats, ka slimnīcas ir ”pārpildītas”, bet vismaz mūsu slimnīcā nekas nenotiek. Pat tas, kas parasti notika… nekas ir nekas. Cilvēki, kas citos apstākļos cīnās un darās, tagad ir iebaidīti, nobijušies, neko nesaka. Liekas, ka pamazām pārvēršamies par ”Lielā brāļa” sabiedrību, kur brālis redz un kontrolē katru mūsu kustību. Izdoma par aplikācijām, kas sekotu katras personas pārvietošanai un ziņotu par potenciālu kontaktu ar K saslimušu personu. Ģeniālie speciālisti, kuri iesaka lietot maskas ik katram un visu laiku esot ārpus mājas, jūs neesat redzējuši kā tās maskas tiek bīdītas turpu un šurpu, kā tiek bakstīts sejās, kā dažiem maskas jau ir apvēlušās un brūnganas… nu es tur terapeitisko vai profilaktisko effektu neredzu.

Trikolors nelaimīgs, jo viņai ir diētiskā barība. Viņai negaršo. Nevar samierināties. Bet ar katru jaunu barību viņai pirmās 3 dienas iet traki. Pēc tam samierinās un viņai tagad garšo visas iepriekšējās diētiskās barības. Vakarnakt mēs abas slikti gulējām.

Kaut kas pozitīvs: visam iespējamajam ir samainītas vasaras riepas. No rītdienas sākas šeit vasara (vāciešiem tas skaitās pavasaris) un svētdien mēs grillējam. Leo vēdera darbības uzlabojošās zāles tika izmēģinātas un darbojas. Bet laikam no rītdienas vasaras sākšanās abus monstrus redzēšu ļoti maz, kā jau vasarā. Verneram (melnajam, izkastrētajam) joprojām sāp sirds par to, ka viņš ir izkastrēts un viņš regulāri nāk izkliegt savu sāpi uz mani. Viņš ir skaļš un ļoti runātīgs kaķis.