6 no 7

6 no 7 eksāmeniem ir nolikti. Palicis tikai pēdējais mutiskais. Un tad atkal lielās brīvdienas pēc pagajušās nedēļas mazajām brīvdienām. Bija brīnišķīgi. Stāvēt kalna galā un neko nedzirdēt. Vējš. Mākoņi šķiet ar roku aizsniedzami. Būve kā citplanētiešu kuģis. Sireāla sajūta. Bulgārija ir lieliska un pārsteidzošā valsts. Šis ceļojums man bija vajadzīgs, jo pagaidām taisīšu Bulgārijas pauzi.

Nākošie piedzīvojumi

Jā, es zinu, ka sanāk rakstīt retāk un retāk. Daļēji man liekas, ka pie vainas notrulināšanas skolā, kas nav nekāds izaicinājums man, drīzāk atsēdēšana. Iemesls kādēļ tur doties – par to maksā. Studiju laikos RSU bija drīzāk pārāk daudz darāmā, mācāmā un viss vienlaicīgi. Bet tad nu manas smadzenes darbojās daudz labāk, bija iedvesma, ģeniālas idejas utt. Tagad… nekā. Kaut gan šķiet, ka būtu jābūt laikam un iedvesmai. Bet nē, notrulināšanās tā vietā. Jā, no vienas puses, es esmu vecāka, bet nu tagad, kad neesmu savā māsu skolā, pēkšņi nāk idejas. Un iedvesmas.

Šajā nedēļā ir laiks, iedvesma, daudz mazāki un lielāki projektiņi ko darīt… Pēkšņi iedvesma, jo nav notrulināšanās. Ir māja, kaķi un laiks. 3 dienas mēģināju atdzīvināt šujmašīnu, kas nonāca mantojumā no tantes. Kaut kā neizdodas. Pajautāšu vai ko tik vecu vēl labi, ja ne, tad ar laiku jādomā kas cits. Tante pat ststājusi čeku. 1995.gadā šujmašīnu viņa ir iegādājusies pa 150 Doičmarkām. Nomainīju arī dušas galvu. Tagad tikai nogaidu, kad Heiko to pamanīs 😉 Viņš arī nav neko teicis par to, ka ieejas durvīm vairs atslēga neķerās… Viņš gribēja jau atslēgu/durvis mainīt, kas maksātu tūkstošus…. bet maza eļļas pudelīte nemaksā tik daudz. Un vēl es vakar griezu krūmus un fotografēju kaķus. Leo padodas pozēšana, kad viņš to grib.

Mani pārņēma pārdomas par manu skolu un klasi. No vienas puses viss forši un labi, ar klasi saprotos un viss notiek. Bet kaut kas līdz galam nav. Pirmkārt, ko mēs mācāmies vai tas viss ir pietiekami. Tikai gads palicis, bet neesam pat asins sastāvu mācījušies. Atnāca ārsts, 45 min laikā izstāstīja visu par asins pārliešanu, pajautaja vai mēs asins sastāvu esam mācījušies, pateicām nē, un viss labi. Jā, no skolas to kādam vajadzēja pasniegt, jo ārstu jau nevajag teorijai, bet nevienu tas īpaši nerausta… un tas ir viens no piemēriem. Tas ir tāds mileniumu kurs, galvenais pārāk daudz neiemācīt. Bērniņi tak jāsaudzē. Viņi tak nevar tik daudz samācīties… Sorry, var un vēl kā var visu iemācīties. Bet ja neviens neko nemāca, tad arī nemācās. Un pat viselementārākās lietas šķiet grūtas. Otrkārt, pats kurss. No pirmndienas pēcpusdienas neesmu skolā, bet katru dienu kādam kaut ko vajag, ieskaitot e-pastu pārsūtīšanu, printēšanu utt. Mīļie ļaudis, ir tā, ka dažreiz jāpadomā 2 soļus uz priekšu un jānopērk rezerves kārtridžs printerim vai arī jānospiež poga SŪTĪT, lai E-pasts nosūtītos. Bet nē, uz reiz jāceļ panika un jāsaskaņo viss ar mani… vai vismaz balss-paziņojumi man pa WhatsApp bals paziņojumi jāsūta. Man riebjās balss paziņojumi. Un WhatsApp arī nav mana mīļākā programma. Mesindžeris man patīk daudz labāk. Tāds milleniumu kurss. Kuriem viss pienākās, nekas nepatīk, kuriem nav nekādi pienākumi utt. Te ceļ trakusmi, ka dators jāaiznes uz skolu, man kādreiz Allažu pamatskolā bija jāpucē kaut kādas grīdas līstes ar birsti vasarā vairakas dienas. Un protams klases dežurants. Trešais faktors, man liekas, ka Vācijas sistēma ir radīta, lai visus izveidotu par vienādām 4kantīgām galviņām, piemēram, tagad kursa darbu tēmas izvēloties – jā, tādas, kuras jau gadiem bijušas, kuras visu laiku, jūs tak varat citus aspektus izpētīt. Paldies. Negribu. Es gribu tēmu, kuru es gribu. Arī tad, ja pasai skolai ir maza nojēga par to. Nē, uz mana kursa darba vāka nebūs bilde. Uzskatu, ka pieaugušiem cilvēkiem ir abstrahēšanas spējas un viņiem pēc aprakstiem jāsaprot kas ir aprakstīts. Īpaši profesionālām medmāsām. Un mums kā docentes ir tikai tādas. Jāienes mazliet profesionalitātes būdā. Es nenolaidīšos līdz tam līmenim. Nope. Nemaz.

Ziema nāk un nākošai, visai garais atvaļinājums arī. Zinu, ka DE gandrīz veselu mēnesi būtu grūti izdzīvot bez noteiktas misijas. Tad nu plāns varētu būt Stokholma-LV-Berlīne-Sofija. Vai jums ir vēl kādi ieteikumi? Idejas? Šis ir izņēmuma gads, kad ir tik daudz brīvs. Es nezinu kā būs nākošos gadus, visdrīzak ne tik labi. Es jau tagad 3 gadus esmu vairak vai mazāk strādājusi pa Ziemassvētkiem. Pirmajā gadā Ziemassvētku vakarā geriatriskajā nodaļā, tad agrā maiņa 6.nodaļā, kas man taa ne sevišķi. Tikai pagajušo gadu Ziemassvētki bija brīvi. Toties 1.janvārī ar medbrāli Andrē vieni paši pa nodaļu trakojām.

Leo bez saviem ilkņiem. Pasaule rādās apgriezta otrādi.
Dzeltenās kurpes no Bulgārijas. 2 kaķi no Latvijas. Katram savs paklājs.

Berlīne

Berlīnē ir brīnišķīga. Tur vienmēr var atrast ko jaunu, radošu. Pilsēta dzīvo, mutuļo, rada un domā, brauc ar riteņiem kā traki, transports rada brīvības sajūtu. Pilsēta kur var aizmirst par elpošanu, jo ir tik sasodīti interesanti visu izpētīt un tik daudz ko izmēģināt.

Es nevaru pateikt, ka Berlīnē man patīk. Kā pilsēta laikam ne. Bet man ritms, daudzveidība ir aizraujoša un visu apņemoša.

Mīnuss: kopš mana iepriekšējā grupu ceļojuma ir pagājuši gadi 15. Es neesmu grupu cilvēks. Man ir savs ritms. Laikam Alfā organizētie Taizé braucieni bija vienīgais izņēmums, ko varēju normāli pārdzīvot. Bet Alfs ir Alfs ar savu karmu.

Bet mans kurss nav Alfā grupa. Un tāpēc tik ļoti gribas uz mājām. Pie Heiko un Monstriem. Miera un sava ritma. Un beidzot vienatnes.

Kopumā:

+ Costa Kaffē ar Flat White vai White Flat

+ mīlestība gaisā… vai arī vienkārši marihuāna

+ D&B kā kompanjones

+ centrālā dzīvošana pie galvenās stacijas ar skatu uz Bundestagu

+ divvietīgā istaba 4istabnieka vietā

– neorganizētā banda… es bieži domāju kā daži cilvēki spēj izdzīvot ar tādu domāšanu un kompetencēm

– officiālais plāns bija katastrofa rīta cilvēkiem. Diena pagājusi, bet nekam nav bijis laika

Ziemeļjūra

Baltijas jūra ir Baltijas jūra. Tur nav nekāda paisumi un bēgumi. Ziemeļjūrā tie ir. Neierasti. Ziemeļu laika prognozēm nevar uzticēties. Greetsiel ar savu saldējumu un kuģiem. Norddeich ar restorāniem un jūru. Un Norden ir vienkārši jauka. Gribējām Hansam kūpinātu zivi atrast un atvest, bet izrādās Dinslakenā to ir vieglāk izdarīt. Nekā neatradām.

Vēl stāsts no piektdienas, kad mūsu apakšējā kaimiņiene ieradās pie Visperiem, jo redziet Trikolors beigts uz galda iekšpagalmā guļ, nereaģē un nebaidās. Vienkārši guļ tur beigts. Hans ar kurpju kasti un auto atnesās, gribēja Trikoloru kastē likt, pieskārās Trikoloram un Trikolors augšām cēlās. Nabaga kaķītis, pārguris, dziļie iemidzis… un tad pēkšņi kāds viņai pieskārās… un gribēja vēl kastē bāzt.

Vakardienas prieks: Karcher logu mazgājamā ierīce. Aldi Nord arī ir jaukas lietas.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Ich bin eine Berlinerin

Berlīnē šoreiz nebija kā Berlīne. Tā bija auksta, liela, tukša, vējaina, ar bezpajumtniekiem un slēgtām tualetēm. Pa vidam bija arī traki autobusu vadītāji, kuri plīpināja, spieda gāzi kā traki un tad bremzēja. Uz stikla kupolu netiku, jo izrādās bija jāpiesakās. Bet formalitātes bija bezproblemātiskas. Vilcienu bija ilgi jāgaida, bet beigās izrādās viss bija labi, jo divi iepriekšējie vilcieni bija atcelti vai daļēji tikai kursēja. Tiku pie savas sēdvietas un viss ir labi. Vilcienos kopumā braukt man patīk, tas ir kaut kas īpašs. Lidošana ir .. Ok, bet kaut kad ir garlaicīgi un ir ierobežotība.

IMG_7350

IMG_7314

Kaktusi un alas

Uz lavas alām beigās neaizgāju, jo iestājās bailes no daudziem cilvēkiem šaurā vietā, kur vēl piedevām bija karsts. Alās esmu bijusi, bet vienmēr ir bijis vēss. Nezinu kā, bet pirmajā šaurajā vietā devos atpakaļ, jo 50 min ekskursiju es tur neizdzīvotu. Bija vienkārši laiks sev, bija laiks izstaigāt prēriju, paralīt ko labu raksta Mr. Creswell, izvējoties.

Pārsteigums: tuksnesis 2 dienu laikā ir apzaļumojies no lietus, kas bija svētdien. Ja iepriekš bija melns un pelēks, tad pēķšņi visi lavas augi ir saņēmušies ūdeni un daud vaļā.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Redzējām daudz kaktusus kaktusu ielejā. Es biju pārsteigta. Tas ir vismaz kādu 20 gadu projekts, jo daudzi kaktusi bija lieli. Un vispār jau tik daudz dažādus kaktusus no visas pasaules iegūt… Unikāli. Un tas viss ņemot vērā vietējos resursus, integrējot lavu kā daļu no kultūras.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Manrikes nams gan nav īsti mans. Māksla jā, bet pārāk tas viss moderns. Kā arhitekts es varu teikt tikai cepuri nost, bet gleznas, zīmējumi man nepatīk. Lavas burbuļ nams ir vienreizīga ideja, bet dažas lietas likās pārāk sterilas.

Restorāns super.

Dienas apkopojums: abi esam sarkani no saules un vēja.

 

Vētra

Šodien no rīta mazliet salījām, jo mākoņi berzējās pret kalnu virsotnēm. Tirdziņš bija lielāks, nekā man likas, bet nu salījām tik un tā. Vismaz es jau piektdien paspēju Puerto del Carmenas vietējo tirdziņu apmeklēt, tāpēc viss ir ok. Pēcpusdienā vējš satrakojās un satrakoja arī okeānu. Bijām pastaigāties. Vējā karsti, bezvējā ļoti karsti. Skatīsimies kā būs tālāk, jo Heiko rīt it kā niršana paredzēta, bet ja nesanāk, tad nesanāk.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Vakar bijām pasaules malā un arī alās, kur kādreiz bija lava plūdusi, bet tagad dzīvo mazi balti vēzīši. Pasaule ir interesanta. Ja sanāks, rīt vai parīt sanāks pabūt blakus alās, kuras solās būt vēl iespaidīgākas. Pausaules mala ir ex-vulkāna galotne, kur izejot cauri apmeklētaju zālei pēkšņi esi pasaules malā. Uz leju dudzi metri brīvais kritiens. Pretī cita sala, kas apskatāma un pārredzama.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Un protams arī vieta-ciems O(r)zola, kur pamaigojos ar vietējo kaktusu un dabūju bildi, kas izsaka visu. Vieta kā tāda – pasaules mala. Pēdējais miests bezcivilizācijas vidū, kur cilvēki vēl dzīvo autentiski un savā ritmā.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

PS. Spāņiem izrādās, ka Netflixā nav Big bang theorie. Ok, man tā pat viņa jāskatās kopā ar Trikoloru.

PSS. Es nevaru noskatīties uz tiem visiem ielas kaķiem šeit. Tā ir lieta, no kā es Vācijā es esmu atradusi un kurai nevajadzētu pasktāvēt neatkarīgi no valsts.

PSSS. Prieks par spāņu saldumiem un jogurtime, kuros ir daudz mazāk cukurs. Garšīgi! DE vajadzētu no tā mācīties.

Palmas un zeķes

Izrādās, ka Heiko patīk zeķes. Man arī patīk zeķes.

4.diena uz salas. Vientuļi te nav pat nesezonā, jo siltuma ziņā nesezona ir pat labāka, nekā 40 grādi ēnā. Šorīt piedzīvojām arī kaut ko neraksturīgu – lietu. Šeit līst labi ja 9 dienas gadā.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Dienas prieks: ķimerēties gar Olympus PEN. Fotografēt te ir ko. Lavas lauki, krāteri, vulkāni, iegruvuši krāteri. Pēdējie vulkānu izvirdumi bijuši pirms 300 gagiem, bet lavas laukos knapi maza balta sūna aug.

15+3

2 dienas līdz pēdējam rakstiskām pārbaudījumam no kura interesantā veidā bail. Varbūt vienkārši bail no nākošās nedēļas, jo Hansam rīt operācija, kur ceru, ka viss būs labi, jo tik daudz var noiet greizi. Un aiznākošā nedēļa jau būs brīvāka, tikai mutiskais eksāmens. Būs interesantas nodaļas, tad ja izturēšu pārbaudes laiku – dzemdību nodaļa un bērnu nodaļa, kur strādāju vasarā. Vienīgi katrā nodaļā tikai 3 nedēļas.

Vakar vismaz iečillojām pa Boholtu. Bija brīnišķīga, saulaina diena. Beidzot sapratu jogurta saldējumu un sapratu, cik garšīgs ir saldējums ar natur jogurtu. Un jaunu Dakine somu, vēl lielāku. Un gaišāku. Un ar dubultatlaidi.

Boholtā bija arī daudzi holandieši. Tā valoda ir krietni interesanta. Un izruna vācu valodā arī pabriesmīga. 😀 tagad saprotu, kāpēc visi man prasa vai es nāku no Holandes 😉

Trikolors ir lielisks iemidzinātājkaķis. Viņas murrāšana šodien pie papildus 2 stundu miega. Noderīga terapijkaķis personām, kuras iegājušas agro rītu ritmā.

Pagajušo nedēļas nogali bijām Landschaftpark Nord 🙂 svētdienu saulainība. Bijām beidzot aizgājuši līdz parka otram galam, gandrīz līdz IKEA.

Kaimiņos vētras nogāztā egle ir novākta.

Februāris var sākties 🙂 ar Valentīndienu un Karnevālu un visu pārējo 😉

Sandburg

Paklausīju mammai un aizbraucu uz pasaules rekordu uzstādījušo augstāko smilšu pili. Bija smuka. Iespaidīgi. Interesanti kā to bija iespējams uzbūvēt tīri tehniski?

Es ceru, ka smilšu pils saglabāsies līdz nākošajai nedēļai, kad Alise būs šeit.

Vakar bijām uz parku, kas līdzīgs Landschaftspark Nord, bet tā dzelzs ražotne bija krietni jaunāka, bija krietni vēlāk pamesta un tā rezultātā, nebija tas… bet bijām un redzējām. Tur bija ļoti interesants lifts ar uzrakstu “dzimtsarakstu nodaļa” un izrādās, ka tur tiešām ir iespējams apprecēties tādā autentiskā ražotnē ar skatu. Nezinu tikai kā tur ar temperatūtām, jo vasarā varētu uzkarst un ziemā auksts būt.

Skats precoties Hattingenā.

Ražotne Heinrich Hutte Hattingenā