Pavasarsi ir klāt. Dzīve ir brīnišķīga. Esmu pamazām nonākusi vecajās sliedēs pēc depresīvas ziemas un darba ne īpaši jaukā nodaļā. Nogurdinoši, jā. Vakar aizgāju mazliet pa dienu pagulēt, pamodos 4 stundas vēlāk. Šodien (pirmndienā) ir mazliet piektdienas noskaņojums, jo rīt un parīt nakts maiņas un tad 4 dienas brīvas, cik nu brīvas, bet nu vismaz uz darbu nav jādodas. Bet ir jādodas uz pilsētas domi, lai pieteiktos pilsonībai, ir jātiekas un jāizstāsta vīziju par auto stāvvietu pie mājas. Piektdien ir jāpamācās. Un sestdien, kamēr Heiko būs Belģijā nirt, tikmēr es ceru nobeigt vienu Upasalas universitātes studiju projektu. Un vēl piektdien beidzot pie friziera.

Papildus mierinājums, ka Leo rītdien beidzot tiks izņemtas šuves un viņš varēsi iet atkal ārā un man nebūs vairs jāklausās viņa drāmas un bļaušanas orģijas. Jā, Leo var nokaitināt un izvest no pacietības. Ļoti, ļoti. Viņa melnais pretinieks jau arī viņu speciāli kaitina atnakot un iezīmējot mūsu dārzu kā viņa teritoriju.

Sapratu, ka man patīk esošais dizains blogam. Tāds Trikolora krāsās.

Esmu atpakaļ

bet nezinu uz cik ilgu laiku. Nezinu cik aktuāla man ir bloga rakstīšana tagad. Ļoti daudzas lietas šķiet, ka pēdējā laikā ir mainījušās. Nav iedvesma vairs. Ir skola, kam arī nav iedvesma. Darbā noskriešanās un arī biedējošais praktiskais eksāmens nav aiz kalniem. Nezinu, kurā nodaļā man piedāvās darbu un šķiet, ka nekur nebūs labi. Cerības, ka viss būs labāk, kad tikšu galā ar skolu.

Labi, ka maģistrs ir galā. Vismaz kaut kas nobeigts. Atvieglojums. Bet man ir jau nākošie mērķi, piemēram, pieteikšanās pilsonībai, mazais kurss Upsalas unversitātē, kas varētu pavērst/ paplašināt perspektīves darba jomā, bet tik un tā negribu pavadīt savu dzīvi sastrēgumos.

Vēl jau ir tā lieta ar diabētu, kas ierobežo dzīvi. No otras puses, jo labāk tas tiek kontrolēts, jo labākas izredzes uz normālu nākotni, bez amputācijām, nieru problēmām, redzes problēmām un visa pārējā. Varbūt tā ir tikai mana problma, ka darbā es esmu pārāk daudz redzējusi un pieredzējusi, tāpēc man ir lielāks respekts pret lielo D. Un es esmu pārāk jauna tik izteiktai formai. Na jā, dzīvosim redzēt. Bet tas ir maratons, tas nav sprints. Ir cilvēki, kuri turpina dzīvot kā parasti un domā, ka varbūt lielais D liks viņus mierā, bet tā nav. Nu jā, atkal pieļāvu kļūdu un palasīju, ko cilvēki raksta forumos. Nu neko gudru un labi viņi tur neraksta. Lieka laika tērēšana. Un jānometās man arī.

Trikolors jau otro nakti silda man kājas. Bet mums abām pietrūkst Leo. Vakar nonāca viņš klīnikā. Vakar viņu operēja. Zarna daļēja paralizēta. Viņš ir piedzīvojis daudz ciešanu pirms viņš nonāca šeit. Lauzts un nepareizi saaudzis iegurnis, nieres arī neziskatās labi (bet labarotorijas rezultāti vēl labi), vēdera dobums acīmredzot arī cietis. Nu nabaga Leo. Lai kāds viņš būtu, viņš ir mūsu Leo.