Second Hand

No nākošās nedēļas 2 nedēļas mācīības no mājām, jo skolai ir paranoja vai arī nav iedvesma atsākt mācības ierastajā režīmā. Pēdējais teorijas bloks pirms eksāmeniem. Tad nu pēdējo nedēļu vairāk vai mazāk pavadīju stellējot kopā savu jauno darba vietu Trikolora istabā, kas vēlāk pēkšņi izrādījās arī Leo istaba. Interneta sarīkošana vien paņēma mazliet nervus un viena 10 metrīga kabeļa vietā viesistabā pietiktu ar 3 m kabeli. Diena, kad cilvēki var uz ielas nolikt līdzņemšanai mēbeles bija ļoti produktīva un atrisināja visas manas mēbeļu sagādāšanas problēmas. Neredzu iemeslu doties uz IKEA, stāvēt rindā, iepirkt mēbeles, kuras īsti nav plānotas un kuras ilgtermiņā nav paredzētas. Jā, pēc vietējās likumdošanas tā skaitās zādzība, jo neviens it kā nedrīkst āra izliktās mēbeles ņemt līdzi, bet nu second hand ir dabai draudzīgāka.

Brīnišķīga nedēļa ar tikai 2 darba dienām. Nu jā, par to arī strādāju visu pēdejo nedēļu bey brīvdienām. Ups, izrādās, ka man bija īss kontakts ar pacientes māti, kura vēlāk izrādījās Korona pozitīva, bet man bija maska un kontakts bija tiešām īss. Tagad jāpilda dienasgrāmata bez jebkādām konsekvencēm, jo man ir ik pa laikam temperatūra paaugstinājusi jau vienmēr bijusi, un arī tagad ir. Bet nu labi, es pildu savu koronas dienasgrāmatu un viss ir bumbās. Visas iesaistītās puses ir lietas kursā par manām temperatūrām un labi ir.

Jā, krīze šeit jorojām nav. Vismaz no 7.maija bērnu spēļu laukumi būs atvērti. Beidzot! Te galvenais bija atvērt mēbeļu veikalus, kur vienlaicīgi slēgtās telpās uzturas simptiem cilvēku, bet bērnu spēļu laukumi svaigā gaisā bija tabū. Es esmu mazliet par un mazliet pret maskām, bet šķiet, ka ar tām būs jāsadzīvo ilgāku laiku. Jānogaida, kamēr katram būs 10 dažādas sagādātas un tad es sagādāšu masku sev. Katru dienu masku nēsāt 8 stundas darbā ir izaicinājums, tapēc man ir loop šalle mutes un deguna nosegšanai.

Esmu atpakaļ

bet nezinu uz cik ilgu laiku. Nezinu cik aktuāla man ir bloga rakstīšana tagad. Ļoti daudzas lietas šķiet, ka pēdējā laikā ir mainījušās. Nav iedvesma vairs. Ir skola, kam arī nav iedvesma. Darbā noskriešanās un arī biedējošais praktiskais eksāmens nav aiz kalniem. Nezinu, kurā nodaļā man piedāvās darbu un šķiet, ka nekur nebūs labi. Cerības, ka viss būs labāk, kad tikšu galā ar skolu.

Labi, ka maģistrs ir galā. Vismaz kaut kas nobeigts. Atvieglojums. Bet man ir jau nākošie mērķi, piemēram, pieteikšanās pilsonībai, mazais kurss Upsalas unversitātē, kas varētu pavērst/ paplašināt perspektīves darba jomā, bet tik un tā negribu pavadīt savu dzīvi sastrēgumos.

Vēl jau ir tā lieta ar diabētu, kas ierobežo dzīvi. No otras puses, jo labāk tas tiek kontrolēts, jo labākas izredzes uz normālu nākotni, bez amputācijām, nieru problēmām, redzes problēmām un visa pārējā. Varbūt tā ir tikai mana problma, ka darbā es esmu pārāk daudz redzējusi un pieredzējusi, tāpēc man ir lielāks respekts pret lielo D. Un es esmu pārāk jauna tik izteiktai formai. Na jā, dzīvosim redzēt. Bet tas ir maratons, tas nav sprints. Ir cilvēki, kuri turpina dzīvot kā parasti un domā, ka varbūt lielais D liks viņus mierā, bet tā nav. Nu jā, atkal pieļāvu kļūdu un palasīju, ko cilvēki raksta forumos. Nu neko gudru un labi viņi tur neraksta. Lieka laika tērēšana. Un jānometās man arī.

Trikolors jau otro nakti silda man kājas. Bet mums abām pietrūkst Leo. Vakar nonāca viņš klīnikā. Vakar viņu operēja. Zarna daļēja paralizēta. Viņš ir piedzīvojis daudz ciešanu pirms viņš nonāca šeit. Lauzts un nepareizi saaudzis iegurnis, nieres arī neziskatās labi (bet labarotorijas rezultāti vēl labi), vēdera dobums acīmredzot arī cietis. Nu nabaga Leo. Lai kāds viņš būtu, viņš ir mūsu Leo.

Slinķi

Tie nav nekādi monstri, drīzāk jau vienkārši sliņķi. Viņiem svarīgi ir gulēt, arī tad ja laiks ārā ir labs. Nu labi, Leo visu saprot, tagad sākās Leo ”smalkbalstiņas-bļaušana”, viņš grib tomēr ārā. Vakarnakts mistērija ir, kurš ielaida Leo iekšā naktī. Nu ok, tagad Trikolors ir mazliet aizkaitināts, jo nevar pagulēt, jo tas tipiņš tur bļaustās.

Šodienas pētījuma tēma – kas ir bitumens?! Sigulda var mālēt sevi kā paraugpašvaldība, bet nu tā izromentēt ceļu, ka nākošajā pavasarī tas nav ceļš, bet gan viena vienīga putra. Nu pašvaldībai vienkārši liekas, ka vietējie iedzīvotāji ir muļķi un neko nesaprot, un var sabērt mālu uz ceļa un teikt, ka tā tak ir grants, jo sertifikātā tā rakstīts un viss būs labi. Ko tad tie miesta muļķi tur var sadarīt.

Jadabū vel lidojuma biļete uz Bulgāriju pie Elīnas ciemos. Man sajūta, ka Aprīlis būs interesants, bet vel jau jāpasūta uz Bulgāriju biļeti. Wizzairiem vajadzetu rīt vai parīt 20% atlaidi lidojumiem iedot. Vēl 5 nedēļas līdz atvaļinājumam.

Darbā visādi. Viss no cilvēku tarantumiem, kuriem liekas, ka viņi ir labāki par visiem citiem. Līdz smagi slimiem berniem, kuriem sāp, savelk seju no sāpēm, bet tad melo, ka nesāpēja. Bet vismaz skrējiena vidū es to nabaga bērnu mazliet palutināju ar zaptsmaizi un nutellas maizi. Bērnam ir jāļauj būt bērnam. Daudz mētāšanās apkārt pa slimnīcas dažādām nodaļām, bet ir interesanti. Labāk, nekā sedēt māsu istabā un neko nedarīt.

Šodien padarbojos mājas priekšā. Jāatbrīvojās no koka mājas priekšā. Iepriekšējai īpašniecei visu vajadzēja smuki, bet mani interesē arī funkcionālisms. Lai nav auto iekšā un ārā jābraukā, ja parādās otrs auto kaut kad. Un vēl gribās visādas Latvijas neiznīcināmās puķes – ķeizarkroņus, flokšus, viendienziedes, miķelīšus. Pojenes es gan jau šeit dabūšu.

Rudens sentiments

Beidzot rudens. Un nacionālā brīvdiena. Un man 2 dienas brīvas. Nedēļas nogale atkal dzemdību nodaļā, bet tas nav tik traki. Bērni dzimst. Un ir interesanti.

4 nedeļas skolā jāpārdzīvo un tad 2 nedēļas brīvas. Tikai pēdējā pus nedēļa LV, tad nu sāku plānot savu izklaides programmu pirmajai nedēļai. Viens termiņš jau aizņemts – 4.decembrī ārvalstnieku biroja apmeklēšana šeit, lai saņemtu konsultāciju par

Trikolors atkal iet ārā. Savas nelielās problēmas ar trepju izmantošanu Trikolors ir pārdzīvojis. 2 dienas es viņu nesu lejā un tad atkal augšā un Trikolors saprata, ka lejā arī ir tīri jauki. Tagad mums ir arī jauna tradīcija – skatīties saullēktu viesistabā. Ar saullēktu ir domāts Rollo žalūziju elektrisku uzvilkšanos uz augšu. Un tad Trikolors var iet ārā.

Šo es dabūju IKEA. Astrid. Kaķis fonā ir joprojām ir Trikolors. Mēs esam nobrieduši Trikoloram sagādāt kompāniju no Latvijas.

Jup. Dzemdīu nodaļā mes apkārt staigājam rozā un zilās drēbēs, kadas nu mūsu veļas dāma mums sagādā. Duigū atnāca mani apciemot. Un tapa foto.

Tepiķu sāga ir galā. Nākosā mēnesa laikā kļūsim pat tepiķu noņemšanas speciālistiem. Šeit tepiķis jānovāc, mājā tepiķis jānovāc. Bet viss būs labi. Un galvenais Trikolora tepiķīti ar 3 kaķiem līdzi paņemt.

Viesturs brauc, kad viņs aizlido, tad uz vienu dienu atlido lielā māsa visu nokontrolēt. Tad viņa uz Malagu. Oktobris būs interesants. Daudz kas notiks. Kā vienmēr 🙂

Es esmu pazaudejusi orientāciju laikā. Man ir piektdienas sajūta svētdienā. Rīt un parīt man ir nedēļas nogale ar garu ‘to do’ sarakstu. Un tāda nostalģija tagad. Sameklēju FB Fajas atradēju. Ieskatījos Linkedin. Faja man pietrūkst. Viņas gulēšana sejā, jo ir silts.

Otradien garāžas atslēgas. Un kastu pārvešanas process var sākties. Nodarbošanās/iesildīšanās pirms tepiķu dīrāšanas. Vēl jau ir lamināts jādabū un lamināta licējs.

Dienas iedvesam: sākt tamborēt!

 

Martins Martina galā

Pēdējā laikā sanāk kontaktēties ar Trikoloru, Heiko un daudziem Martiniem. Katrā bankā bija pa Martinam, manā bankā bija vismaz 2 Martini, trešajam vārdu neviens neatceras. Bet sarkanmatis bija tomēr Filips.

Ja, un mans maģistra darba vadītājs arī ir Martins. Foršs Martins, kurš dzīvo UK, neviz Zviedrijā. Pasaule ir maza un traka. Es dzīvojot DE, studēju SE, darba vadītājs dzīvo UK un es rakstu darbu par primārās aprūpes sistemu LV. Jap. Vismaz kvalitatīvo darba daļu varu atmest. Visa koncentrēšanās uz kvantitatīvo. Wunderbār.

Latvijā ir 12 vistas, kuras gribu satikt, un vēl Olīve. Jorgs lido svētdien uz nedēļu uz Latviju un es viņu apskaužu. Man līdz jūlija beigām vēl ir jāpaciešās. Un tad varbūt arī decembrī, bet to vēl nezinu.

Šodien sanāca sademolēt balkona sienu. Ok, bija jāatjauno tā tik un tā, bet ne jau tādos apjomos. Bet kaut kā jau jātiek galā un jāsataisa atkal viss smuki.

PS. Mazais dienas prieks – līguma melnraksts. Viens solis uz priekšu. Bet to lasot, es vienkārši apjuku un aizgāju gulēt.

PSS. Beidzot šodien bija mazliet vēsāks un varēju atpūsties no karstuma. Ar riteni braukt siltā lietū ir forši.

Nav un ir laiks

12 dienas veco ļaužu nodaļā ir garām. Prakse tajā nodaļā ir garām. Beidzot. Katru dienu tur bija savādāki piedzīvojumi. Jau ejot uz darbu doma – kas šodien noies savādāk kā plānots… Sākot ar 18 gadīgas sievietes aprūpi, kura kaut kad ir ieradusies ar suni, līdz lauztām rokam, kuras ir ieģipsētas, jo neviens nav paskatījies, ka roka nav lauzta, līdz pakritušām zilumainām tantēm, kuras nebeidz asiņot un šķiet riktīgi kā pēc boksa mača. Pa vidam vēl skolnieku apmācība un diskusijas… bezjēdzīgas un garas ar dažiem, kuriem ir savi uzskati. Bet aprūpēt tos, kas paši to nevar, ir svarīgi. Atrunas, kāpec to nevar, var atrast vienmēr, bet es uzskatu, ka tā vietā ir jāmeklē ceļi, kā to izdarīt. Man vairs vienkārši pēdējās dienas nebija iekšā. Divas dienas līdz tiku tam pāri.

Vēl rītdiena brīva. Tad skola uz 4 nedēļām. Prieks vismaz Duigu un Moniku satikt. Bet šķiet, ka pēc 2 dienām uz skolu vairs negribēsies.

Studijās pamazām miers un vasaras brīvdienas tuvojas. Uzrakstīju novērtējumu vienam kursam, kurs katastrofa. Nu es ceru, ka tas neietekmēs novērtējumu. Ja viss labi, rudenī maģistrs.

Pa vidam bija vēl sāga ar kaķi Minniju. Minnijas mājas tika atrastas.

Vakar Tenderingsee, Heiko jaunais sausais nirsanas kombinzons. Joki par pirmo medicīnisko palīdzību un banāna izsniegšana. Iemigšana. Un atziņa, ka intensīvā fāze studijās ir beigusies. Un izbīlis, ko tagad darīt… vairs nav 4 grāmatas vienlaicīgi ko lasīt.

Vasara ir klāt!

Vasara ir klāt. Čopa ir prom. No rītdienas 12 dienas darbs un pa vidu citas lietas jānokārto, kam šķiet, ka nebūs ne gala ne malas. Jūnija varbūt būs vairāk miers.

Zviedrijas studijām gala termiņi. Pa vidu mana skola uzdeva papildus darbu nākosajai nedēļai. Bet kaut kā jau ir tā zupa jāizstrēbj.

Lanschaftpark Duisburg Nord ir kā vienmēr labs. Šoreiz ar oldtimeriem.

ao052332.jpg

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Maģistrs

Teorētiski man šīs nedēļas laikā būtu optimāli izvēlēties maģistra darba tēmu, bet nav ideju. Būtu ņēmusi maģistru par ēdienu, tad varētu papildināt savu bakalaura darbu, bet ir tā kā ir un ir jāpalauza galva.

Ir interesanti atgriezties 2008./2009.gada pārdomās, kad aktuāls bija bakalaura darbs. Viens gan nav mainījies – mana attieksme. Studijas ir foršas, eksāmeni arī ir pat forši (īpaši, ja pasniedzējas, kā Frau Oberende ieliek “domājamos” jautājumus), bet gala darbus – maģistra un bakalaura – man ir sajūta, ka jāraksta, jo savādāk nevar pie magistra/bakalaura tikt. Iedvesma nav. Jau toreiz ar bakalaura darbu bija tā, ka izvēlējos tēmu, kur bija ok darba vadītāja, bet nekāda īpaši ģeniālā tēma tā nebija – Maizes lietošanas paradumi Latvijas iedzīvotāju vidū pēc Finbalt aptaujas datiem. Izpildījums labs, nekas ģeniāls, atzīme pietiekoša un bakalaurs nobeigts. Ko vairāk vēl var vēlēties?!

Ommmmm…. Ommmmm…. Ommmmmm….

Man nekas nenāk pratā. Nu teorētiski varētu kaut ko par zīdīšanu. Bet atkal problēma ar datiem. Kvalitatīvie pētījumi nu ne tā, bet no otras puses, augstkola velk uz kvalitatīviem un mixed method pētījumiem. Sarežģīti.

 

Dienas prieki un sasniegumi

Dienas prieks – dabūt augstskolas mācību platformu savā telefonā tādai vecai dinozaurei kā man. It’s Learning, es Tevi tagad visur staipīšu līdzi.

It’s Learning savā krāšņumā un godībā.

Dienas otrs prieks – pase un ID karte ir klāt. Es jau arī labā, uz aploksnes toreiz uzrakstīju jauno uzvārdu, bet dokumenti kas to apliecina bija sūtījumā. Bet kaut kā ar veco pasi un laulību apliecību tiku cauri. Pasta darbiniekiem bija par ko nobrīnīties 🙂 kaut kur parādās arī orģinālā rakstība, līdz ar to viss labi.

Dienas sasniegums – tiku galā ar 4stundīgu eksāmenu arī studijās. Jāgaida tagad tikai rezultāti. Ja viss labi, tad 7,5 kredītpunkti tuvāk maģistram.

Dienas pārdoma – trešo valodu kā angļu valodu telefonā jā vai nē. Es neesmu pareizrakstības brīnumbērns un pareizrakstība īpaši svešvalodās nevedās tik labi.

Pagājušās nakts pārdomas – vācu valodas C1 eksāmenu likt vai nelikt un kad to likt? Gribēju pirms gada pauzi ar vācu valodas pauzi taisīt un labāk valodu iemācīties. No otras puses tagad atkal labāk atceros kā viss tur notiek un kam jāpievērš uzmanība. Trešais viedoklis, ko Heiko izteicās, ka mana dzīve pašlaik ir gana intensīva ar māsu skolu un maģistru. Jā, viņam ir taisnība, jo no nākošās nedēļas esmu 2 kursos vienlaicīgi. Un rudens semestrī arī kam papildus pieteicos.

Dienas gaidas – bilžu grāmata uz kuru būs vien jāpagaida ilgāk. Bet Rossmann man patīk tik un tā.

Dienas pārsteigums pašai sev – jaundzimušo nodaļā ir tik interesanti, ka man pat gribās uz darbu un ko jaunu mācīties un uzzināt. Arī ja ir relatīvi maz ko darīt dažkārt, tad es varu ko jaunu pajautāt.

Dienas priekšnojautas – ka dažas personu attīstības noslieces ģimenē no paaudzes uz paaudzi pāriet kā pa diognāli. Es cerēju, ka mūs māsas tas neskars. Bet nu apjauta, ka kaut kas iet greizi un jautājums ir vai tas ir atgriezeniski, vai varētu būt, ka viss kaut kad būs kā bija kādreiz sapratnes ziņā.

Dienas tēriņi – grāmatas nākošajam kursam studijās. Liekas, ka grāmatas būs labas un izmantojamas arī turpmākajām studijām.

Dienas apjausma – pāris svarīgi telefona numuri un kontakti nav jaunajā telefonā un dažus cilvēkus jākontaktē.