Studēt vai … studēt?

Es esmu iekūlusies visādās māsu biedrību sociālajās dzīvēs vairākos aspektos un jautājums ir studēt tagad tālāk vai ne?! Un vai varētu nestudējot grādu dabūt?! Es saprotu, ka pēc gadiem kādiem 10 visur prasīs augstāko izglītību, bet es pat neesmu 1. līmeņa augstākās izglītības cienīga, jo skola parastā pie slimnīcas. No otras bakalaurs veselības aprūpē jau ir. Nav tikai īstais grāds ar kvalifikāciju kā māsai. Mazliet bail, ka pēc 10 gadiem (nu ar vācu muļļāšanos un birokrātiju noteikti pēc gadiem 15 līdz 20) pateiks, ka vajag augstāko. No otras puses, kurš ziņa, varbūt līdz tam laikam es būšu jau ar doktora grādu. Tas ir otrs jautājums. Varētu iet un to darīt un petīt, bet finansējums un tas ir 5 gadu projekts un nolaižas rokas un negribas uz 5 gadiem sevi novēlēt kaut kam tādam, par ko beigu beigās nav zināms vai tas kam noderēs. Un ir vidādā ziņā nepraktisks. Un ikdienas bez darba stāstiem par lietām, kas iebāztas tur, kur tām noteikti nevajadzetu būt.

Foršā lieta ar to burzīšanos ir līmenis, ko novērtēju. Tas iedvesmo turpmākām studijām. Es neesmu pīļu dīķa piekritēja. Bet vispirms viss ir pamazam jānoskaidro un jāatzīst.

Kafija ar pienu

Dažreiz vajag rītus rītamētelī pēc dušas ar piena kafiju, lai dzīve varētu ritēt tālāk. Spontanitātei vajag būt. Es neesmu vienīgā ģimenē, kas 3,5 minūšu laikā saplāno atvaļinājumus. Mums ir viens gudrs kaķis un pārējie divi ir runči.

Rītu mazliet izbojāja ziņa par atceltu reisu no Rīgas uz Dortmundi. Tagad ir cīņas modus un jāmeklē jauna lidojuma alternetīva.

Nākotne

Skatos interviju ar māsu, kas strādā Īrijā, un esmu zaļa no greizsirdības par tām inovācijām, no tām iespējām un izaugsmi. Liekas, ka manā apvidū ir vienkārši pagrimums un vēl viduslaiki. Ļoti maz kas notiek. Vispār domāju, kas un ko nākotnē. Promovēties?! Vai ne? Garš tas pasākus. Un nezinu vai gribu līst dīķī, kas ar laiku tikai samazinās savā vidē. Un kas arī liek paliek jomā, jo savādak iegūtais grāds vienkārši kļūst bezjēdzīgs.

Otrs maģistrs ir savos ceļos aizgājis. Bet ko tālāk. Darbā arī tāda nenoteiktība. Bet tas ir bijis tā vienmēr. Kad tad man nav bijuši kādi nākotnes projekti un plānojumi?! Laikam nekad.

Par Hansu viss vēl migla tīts. Arī ja man kāds pateiks, ka tagad viss ir labi, es laikam nenoticēšu. Bet man patīk, ka otram dēlam pateicu, visu ko domāju. 38 gadu vecumā ir jākļūst pieaugušam un jāuzņemās atbildība un arī kaut kas jāsāk pašam darīt un organizēt, bez stumšanas un grūšanas.

Zinātniskā konference

saņēmu apstiprinājumu, ka varu piedalīties RSU zinātniskajā konferencē ar savu maģistra darba tēmu. Kaut kas jauns. Un varu piedalīties dažādos workšopos. Digitalizācija dara savu. Un man ir arī brīvs uz to laiku. Tā vien gribas pastalkerēt kurš no pazīstamām personām tur piedalīsies ar citiem pētījumiem.

Nedēļas prieks – daudz foršas zeķes no Many Mornings (Dedoles). Nezināju, ka zeķes var izraisīt atkarību, bet tādas zeķes laikam tomēr var izraisīt atkarību.

Šodien redzēju pārāk daudz kaulus, ņemot vērā, ka strādāju nodaļā, kur griež audus, nevis zāģē kaulus. Redzēt kaulus ir slikti. Pacientiem. Bet esmu pārsteigta par savu rūdījumu.

Es domāju, ka mana māsa ir vienīgā, kas janvārī un februārī sāk gatavoties nākošajiem Ziemassvētkiem. Es neesmu labāka 😉 Šogad man ir iedvesma un idejas gan Ziemassvētku, gan dzimšanas dienu dāvanām nākošajam gada. Pasaule laikam iet uz galu.

mūžība

Veselu mūžību neesmu rakstījusi. Īsti jauns nekas nav bijis. Pandēmija tā pati. Ir jauns kaķis Verners Bruno Blackijs, kurš ik pa laikam ir arī blakus Thomasa (Blackijs) un pretejo kaimiņu Jūlijas & Dītmera kaķis (pazīstams kā Bruno tur). Pa vidam biju mazliet Latvijā. Bija forši. Šeit bija ziema, bet tagad jau ir pavasaris. Krūms ir apcirpts. Varu atkal braukt ar riteni. Trikolors joprojām skaļi krāc.

Bridgetons Netfliksā ir ļoti interesants seriāls. Nevaru vien sagaidīt nākošo sēriju. Sāku lasīt jau grāmatu. Pietrūkst baseins ar Klēru, bet mēs ļoti daudz pastaigājamies. Urban wandering. Var atklāt arābu un turku veikaliņus ar visādām jaunām garšvielām un ēdienu iedvesmām. Bet pamazam gribās ceļot un ko citu redzēt, nevis vien apkārtnes upmalas un pakalnus. Un lidot.

Lietus, riepu maiņa un dzīve

Pāris dienas brīvas. No vienas puses darbs ir interesants un kad esmu ieksā, tad esmu iekšā. No otras puses, pāris murgi un vispārēja nepatika pret dažiem organizatoriskiem aspektiem. Bet redzēs kā būs tālāk. Mainīt dzīvē es varu vienmēr kaut ko. Bet pa to laiku riepu maiņas un gara ‘to do’ liste. Man patīk būt mājās. Un foto siena ir zila nokrāsota. Pāris bildes vēl trūkst, bet tas arī stāv manā ‘to do’ listē.

Kaķiem jāierīko ziemas patvērumu. Ežu problēma laikam it kā ir atrisināta. Man šķiet, ka vecākais ezis laikam bija vecs, vismaz viņš vairs šeit neparādās. Viņam arī bija tā kakla ”pazīme”, kas liecina, ka viņš noteikti ir pavecs un ne tik labi barots. Bet dabā tā notiek un ir jau arī jaunā paaudze. Ežu cietoksni es gatavoju jau no pavasara cerībā, ka tur būs gan pietiekami daudz barības bāzes (kukaiņi), gan pietiekami daudz materiāli ziemas guļai. Lietus sezona ir šeit. Nezinu, kad tieši sāksies ežu ziemas miegs.

BKUS piedāvā tālākizglītības kursu bērnu ķirurģijā. To pašu visu es varētu jau arī kaut kur izlasī, bet man vajag citu perspektīvi aprūpei. Šeit daudzas lietas šķiet pārāk vispārīgas.

Finiša taisne

Es nespēju noticēt, ka pēc 3 ļoti ilgiem gadiem ir beidzot pienācis laiks, kad palikuši ir tikai pēdejie 2 mutiskie eksāmeni un tad ir viss. Vismaz es ceru, ka viss. 10 dienas. Pa kurām vēl paspēšu pirms-atvaļinājumu izmēģināt. Pēc 3 gadu mācīšanās es to varu atļauties.

Dažreiz es nespēju noticēt, kā daži cilvēki ir spējīgi izdzīvot… Ja ir jāpasaka nedēļu pirms pēdējā pārbaudījuma, ka vispār jau ir grāmatas, kur ir iespējams visu izlasīt. Un ka tās grāmatas mums tika iedotas jau pirms 3 gadiem. No vienas puses, man būtu jābūt vienalga, bet nav vienalga, jo šādi cilvēki iegūst māsu kvalifikāciju un no viņu spriedumiem ir atkarīga citu veselība un dzīvība.

Cita dimensija

Cik viegli ir attiecināt esošo situāciju uz visu pasauli vai vismaz lielu daļu no tās. Kad liekas, ka visur ir tā pat.

Es zinu, ka Latvijā visiem, kas iebraukuši no valstīm, kur pēdējo 14 dienu laikā kumulatīvā COVID-19 incidence ir virs 15 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem, jāievēro divu nedēļa pašizolācija. Es bija šokēta uzzinot, ka valda uzskats, ka visā Eiropā ir tik pī*** noteikumi. Vācijā un lielā daļā Eiropas nekas tāds nav. Ok, Vācijā ir ”nedrošo” valstu saraksts, kur ir pa lielam visas valstis, kas nav Eiropas Savienībā. Bet visas Eiropas Savienības valstis Vācijas iedzīvotāji var apmeklēt bez jebkādām pašizolācijām atgriežoties. Jau no jūnija vidus ceļojumu ierobežojumi vāciešiem ES līmenī ir atcelti un Vācija interesantā kārtā nav vēl iekļauta Latvijas “bīstamo” valstu sarakstā.

Tas saraksts arī izraisa man vairak jautajumus, nekā atbildes. Manā Vācijas bundeslandē, jur kopumā dzīvo aptuveni 9 reizes vairāk iedzīvotāji, nekā Latvijā, pēdējās nedēļas kumulatīvā incidence COVID-19 ir ap 6,7 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem. Esmu pārāk slinka, lai meklētu faktisko pēdējo 2 nedēļu incidenci, bet rupji rēķinot tā varētu būt pie 13 gadījumiem. Inficēšanās gaījumi aug (inficēšanās, nevis saslimšanas). Tad nu varētu būt, ka augusta beigās, kad taisāmies uz Latviju, tas mūsu bundeslandē varētu būt virs 15 gadījumiem. Un kas par to? Nekas, jo Vācijā ir pietiekami daudz bundeslandes ar krietni mazākiem saslimšanas skaitļiem un viss tiek attiecinats uz 80 miljoneim vāciešu. Te var puse mana 80 tūkstošu pilsēta saslimt un tik un tā man būs tiesības iebraukt Latvijā bez pašizolēšanās. Tas ir tāds (dažu) latviešu apmātības vājprāts, ka tikai iebraucēji ir vainīgi pie visiem gadījumiem, kas ir atrasti.

Es strādāju limnīcā, vairākas dienas izpalīdzēju slimnīcas skrīninga teltī, kur man bija kontakts ar visiem slimnīcas apmeklētājiem, nodaļā strādāju kopā ar beļģu asistentārsti, kura vismaz divas reizes mēnesī brauca uz Beļģiju (nedrošo Beļģiju). Es eju uz yumbu un eju peldēt un esmu bijusi IKEA un 3 dažādos restorānos pēdējās nedēļas laikā, un apkampos ar prakses vadītājām, un biju ar nez cik bērniem ar temperatūru kontaktā, un es esmu dzīva un vesela. Un jā, dzīvoju bundeslandē, kur saslimšans gadījumi aug un pārsniegs mistisko 15 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem robežu.

Es neesmu COVID-19 noliedzēja un es neuzskatu, ka ta sērga būtu speciāli jāizplata, BET man vienkārši liekas pretīga SPKC akcija, kur ciemiņa priekšā aizcērt durvis. Tas man liekas justies kā noziedziniecei. It kā Latvijā tiktu pieņemts, ka visi āryemnieki būtu automātiski nepārtraukti ar COVID-19 inficēti un speciāli apdraudētu ”šķīstos” Latvijas iedzīvotājus. Es būšu augusta beigās Latvijā. Man ar Heiko ir pietiekami daudz apmešanās vietas, lai izvairītos no citiem cilvēkiem. Bet gribās visus satikt tik un tā. Tad nu piedāvāšu tikties. Tie kas grib tikties, ar tiem tikšos, ar tiem kuri negrib, tiksimies kādu citu reizi. Es neuzskatu, ka brīvā dabā man būtu lielas iespējas kadu citu inficēt. Gribu Heiko Ķemeru dabas takas parādīt.

Man teica, ka sabiedriskajā transportā neviens nenēsā maskas. Parastus aizsarglīdzekļus izmantot – tikai ne to! Bet kaut kādas ārzemnieku sazvērestības teorijas izdomāt un nez kādas neapstiprinātas informācijas, ka ar COVID-19 visi slimo 3 mēnešus, to gan. Par Tērbatas ielu un DAUDZIEM citiem pasākumiem, kur visi kopā saspiedušies, vispār labāk nerunāt. Bet nu jā, ārvalstnieki pie visa vainīgi.

Nogurums

Praktiskais un pirmais mutiskais eksāmens pārdzīvots jau tieši pirms mēneša. Nākošnedēļ 3 rakstiskie. Tad divi mutiskie. Pus kurss zilās lapas paņēmuši. Es mazliet sagurusi. Laikam pārāk daudz prieki pagajušajā laikā. E bija šeit. Č joprojām ir šeit ar Skotiju. Leo šorīt atnesa man putniņu un pats arī to putniņu apēda. Atvaļinājums lielos vilcienos saplānots. Skolā palicis tikai mēnesis.

Mazs prieks par jaunu veco galdu, kuru ar Č nesu no veco ļaužu nama iebrauktuves. Apaļš. Izvelkams. Izjaucams. Prieks par Lidl puķaino masku.

Pasaule nesastāv tikai no Covid-19.

Home Office

Jau otrais mēģinājums iekļūt Bulgārijā nogāja greizi.

Man ir love/hate attiecības ar Home Office. No vienas puses, prieks par mieru un mazāk bullshitu sēžot mājās. No otras puses, trūkst mērķis. Sevis disciplīna ir dažreiz. Rakstu aprūpes plānus katru dienu. Esmu sapratusi, ka 3 gadu garumā īsti neko jaunu neesmu apguvusi, bet nevis, jo nav bijusi griba, bet gan jo nekas nav iemācīts. Un laikam jau tas ir iemesls manai nemotivētībtai. Ir tik maz kas jauns dots, ka peh, kāpēc gan vispār kas būtu jāmācās. Bet rīt pirmā skolas diena klātienē.

Bet nu klātiene būs arī interesanta… nē, sēžamvietas mēs nevaram mainīt, jo tas tā ir kaut kur ierakstīts, kaut kādā Korona plānā. Why? Jo ir Korona un tēpēc neviens iepriekš nevarēja mums uzprasīt kā mēs gribam sedēt?! Jo mazā Jillai, kura nevar labi redzet, jāsēž pašās klases beigās?! Pie visa vainīga Korona. Vai arī vienkārši Koron/idiotisms. Tas mani kaitina vēl vairāk par pašu slimību.

Nedomāju, ka Koronas skaitļi būtu samazinājušies, jo slimība būtu apkarota. Šeit tas vairs nav populāri skriet pie ārsta uz paraugu ņemšanu, tikai ja Jūlia no otra ielas gala nošķaudījās 2xreizes uz ielas no savas putekšņu alerģijas. Cilvēki laikam jau ir pārgājuši no tās fāzes, ka Home Offices un karantīnas mājās bija populāras un stilīgas. 80 tūkstošu pilsētā, kura dzīvoju, ir labi ja 12 akūti saslimšanas gadījumi. Cik ilgi vēl mēs būsim ieslēgti mūsu būrīšos Koronas dēļ? Vidējais vecums Koronas mirušajiem Vācijā ir 82 gadi (tas ir VIDĒJAIS vecums). Vai tiešām Korona bija vienīgais iemesls kāpēc šie cilvēki mira? Vai nevarētu būt, ka lielai daļai no šiem jau bija vismaz 40% fizioloģisks nieru funkciju samazinājums un visādi citi vecuma noteikti orgānu darbības ierobežojumi, kas pat nav īsti patoloģiski, bet gan vienkārši tā notiek… Kāpēc neslēdzam autobāņus, jo uz autobāņiem nositās arī jauni cilvēki?!

Nope. Man nav bail no Korinas, man nav pret to arī respekts. Uz pasaules ir arī citas sērgas, kuras ir daudz postošākas un par ko neviens nerunā, jo tās jau skar tikai “Āfriku un mazattīstītās valstis”.