Nogurums

Praktiskais un pirmais mutiskais eksāmens pārdzīvots jau tieši pirms mēneša. Nākošnedēļ 3 rakstiskie. Tad divi mutiskie. Pus kurss zilās lapas paņēmuši. Es mazliet sagurusi. Laikam pārāk daudz prieki pagajušajā laikā. E bija šeit. Č joprojām ir šeit ar Skotiju. Leo šorīt atnesa man putniņu un pats arī to putniņu apēda. Atvaļinājums lielos vilcienos saplānots. Skolā palicis tikai mēnesis.

Mazs prieks par jaunu veco galdu, kuru ar Č nesu no veco ļaužu nama iebrauktuves. Apaļš. Izvelkams. Izjaucams. Prieks par Lidl puķaino masku.

Pasaule nesastāv tikai no Covid-19.

Home Office

Jau otrais mēģinājums iekļūt Bulgārijā nogāja greizi.

Man ir love/hate attiecības ar Home Office. No vienas puses, prieks par mieru un mazāk bullshitu sēžot mājās. No otras puses, trūkst mērķis. Sevis disciplīna ir dažreiz. Rakstu aprūpes plānus katru dienu. Esmu sapratusi, ka 3 gadu garumā īsti neko jaunu neesmu apguvusi, bet nevis, jo nav bijusi griba, bet gan jo nekas nav iemācīts. Un laikam jau tas ir iemesls manai nemotivētībtai. Ir tik maz kas jauns dots, ka peh, kāpēc gan vispār kas būtu jāmācās. Bet rīt pirmā skolas diena klātienē.

Bet nu klātiene būs arī interesanta… nē, sēžamvietas mēs nevaram mainīt, jo tas tā ir kaut kur ierakstīts, kaut kādā Korona plānā. Why? Jo ir Korona un tēpēc neviens iepriekš nevarēja mums uzprasīt kā mēs gribam sedēt?! Jo mazā Jillai, kura nevar labi redzet, jāsēž pašās klases beigās?! Pie visa vainīga Korona. Vai arī vienkārši Koron/idiotisms. Tas mani kaitina vēl vairāk par pašu slimību.

Nedomāju, ka Koronas skaitļi būtu samazinājušies, jo slimība būtu apkarota. Šeit tas vairs nav populāri skriet pie ārsta uz paraugu ņemšanu, tikai ja Jūlia no otra ielas gala nošķaudījās 2xreizes uz ielas no savas putekšņu alerģijas. Cilvēki laikam jau ir pārgājuši no tās fāzes, ka Home Offices un karantīnas mājās bija populāras un stilīgas. 80 tūkstošu pilsētā, kura dzīvoju, ir labi ja 12 akūti saslimšanas gadījumi. Cik ilgi vēl mēs būsim ieslēgti mūsu būrīšos Koronas dēļ? Vidējais vecums Koronas mirušajiem Vācijā ir 82 gadi (tas ir VIDĒJAIS vecums). Vai tiešām Korona bija vienīgais iemesls kāpēc šie cilvēki mira? Vai nevarētu būt, ka lielai daļai no šiem jau bija vismaz 40% fizioloģisks nieru funkciju samazinājums un visādi citi vecuma noteikti orgānu darbības ierobežojumi, kas pat nav īsti patoloģiski, bet gan vienkārši tā notiek… Kāpēc neslēdzam autobāņus, jo uz autobāņiem nositās arī jauni cilvēki?!

Nope. Man nav bail no Korinas, man nav pret to arī respekts. Uz pasaules ir arī citas sērgas, kuras ir daudz postošākas un par ko neviens nerunā, jo tās jau skar tikai “Āfriku un mazattīstītās valstis”.

Prieks!

Ir jāpriecajās par to kas ir, nevis jālauza galva par to, kas nav! Biju ļoti garā pastaigā ar Clēru un jā, viņa man atkal un atkal atgādina par to, ka ir jānovērtē to, kas ir. Tā bija arī aktuāla tēma darba sakarā. Iepazīstot āfrikāņu kultūru un dzīves uztveri, mani tā fascinē ar vien vairāk un vairāk. Cik gan maldīgi ir steriotipi un pirmie iespaidi. Jā, arī visu Āfriku nevar likt pār vienu kārti un visus cilvēkus nevar vienadi vērtēt, bet aiz tā šķietamā lēnīguma un slinkuma slēpjās tāda izturība, pacietība, pateicība un dzīves spars. Tur, kur citu tautību un kultūru bērni būtu uztaisījuši drāmas ar kliegšanām un raudāšanām, ir labi ja īsa sejas savilkšana sāpēs vai klusa pār vaigu ritoša asara. Bērnam, kuram būtu jāņemās svarā un es labprāt gribētu dot vienu sulas paciņu pēc otras, bērns grib dzert ūdeni un nivērtē arī to, jo tīrs ūdens arī nav pašsaprotama lieta citviet pasaulē. Sirds sāp. Nošķirtība no ģimenes, bet ģimene ir meiteni paši nodevuši ārstēšanā uz Vāciju, jo citas iespējas nav. Tas ir bērns, kurš jau ir pieaudzis. Kurš ir ļoti ātri vācu valodu iemācījies, jo citas iespējas saprasties nav. Bērns, kuru dažreiz nevajag izklaidēt, kura bieži izklaidējās pati, nodarbina sevi. Kura ir pieradusi pie dažādiem darbiniekiem, kuri rūpējās par viņu profesionāli. Jā, tas kas viņai ir praktiski nepieciešams, tas ir nodrošināts. Bet atšķirtība no ģimenes, no ierastās vides… Es domāju, ka daudziem pieaugušajiem jau ir problemātiski uz citām vietām (pilsētām, nemaz nerunājot par valstīm) pārcelties, bet bērnam man šķiet, ka tas ir vēl daudz trakāk.

Pirmais zaļums ir pārgājis, pamazām iestājās nobriedusi vasara. Dārzs ir jālaista. Tomāti ir iestādīti. No baltām terases flīzēm peļu atliekas nokasītas un noskrubinātas (paldies Monstri).

Krīze. Jā. Bet vai Koronas?

Atvaļinājums iet uz beigām. Pagajušajā nedēļā man vēl bija iedvesma kaut ko darīt pa māju un ņemties, bet šonedēļ bija jau grūtāk sevi auspowern un iedvesma bija noplakusi, problēmas ar gulēšanu. Visi runā joprojām par K. Bet liekas, ka neviens neko nelasa. Panika. Krīze. Tikai 0,1% populācija skarta. Es nevienu nepazīstu kurš ir skarts. 80 tūkstošu pilsetā 40 pacienti, kādi 10-15 jau atzīti, ka izveseļojušies. Ir uzskats, ka slimnīcas ir ”pārpildītas”, bet vismaz mūsu slimnīcā nekas nenotiek. Pat tas, kas parasti notika… nekas ir nekas. Cilvēki, kas citos apstākļos cīnās un darās, tagad ir iebaidīti, nobijušies, neko nesaka. Liekas, ka pamazām pārvēršamies par ”Lielā brāļa” sabiedrību, kur brālis redz un kontrolē katru mūsu kustību. Izdoma par aplikācijām, kas sekotu katras personas pārvietošanai un ziņotu par potenciālu kontaktu ar K saslimušu personu. Ģeniālie speciālisti, kuri iesaka lietot maskas ik katram un visu laiku esot ārpus mājas, jūs neesat redzējuši kā tās maskas tiek bīdītas turpu un šurpu, kā tiek bakstīts sejās, kā dažiem maskas jau ir apvēlušās un brūnganas… nu es tur terapeitisko vai profilaktisko effektu neredzu.

Trikolors nelaimīgs, jo viņai ir diētiskā barība. Viņai negaršo. Nevar samierināties. Bet ar katru jaunu barību viņai pirmās 3 dienas iet traki. Pēc tam samierinās un viņai tagad garšo visas iepriekšējās diētiskās barības. Vakarnakt mēs abas slikti gulējām.

Kaut kas pozitīvs: visam iespējamajam ir samainītas vasaras riepas. No rītdienas sākas šeit vasara (vāciešiem tas skaitās pavasaris) un svētdien mēs grillējam. Leo vēdera darbības uzlabojošās zāles tika izmēģinātas un darbojas. Bet laikam no rītdienas vasaras sākšanās abus monstrus redzēšu ļoti maz, kā jau vasarā. Verneram (melnajam, izkastrētajam) joprojām sāp sirds par to, ka viņš ir izkastrēts un viņš regulāri nāk izkliegt savu sāpi uz mani. Viņš ir skaļš un ļoti runātīgs kaķis.

Krīze! Krīze! Kāda krīze?!

Daudzi dzīvo ar tādu krīzes sajūtu, ka viss ir briesmīgi un Korona ir šausmīga. Bet kad Tu pajautā kas tieši ir traki un slikti un ko nav iespējams pašlaik izdarīt un veikt, tad nekas jau tāds vēl nav noticis… Jā, slimnīca gatavojas ”sliktākajam”, bet kas tieši ir sagaidāms? Ka intensīvā nodaļa būs pilna? Tā jau tagad ir bieži pilna. Tas ka būs vairāk pacienti? Tagad slimnīca ir ļoti tukša un nāk tikai tādi, kuri nevar palikt mājās. Nevar iet ārā? Var iet ārā, tikai ne baros. Ģimenes joprojām var iet ārā kopā, lai cik lielas vai mazas tās būtu. Nevar vairs ganīties pa veikaliem baros vazāties un šmotkas pirkt.

Ir arī sava pozitīvā puse. Kaķiem ir pilnas dienas serviss. Man ir piespiedu brīvprātīgā kursa darba raksīšana nākoso 2 nedēļu garumā. Varēšu leo apdrošināšanas papīrus un ceļojuma apdrošināšanas papīrus savest kārtībā (54Eur par lidojumu man un Heiko uz Sofiju un atpakaļ… nu ja pazaudēšanu, tad pazaudēšu). To do sarakstu varēšu izpildīt.

Visi skrien kā traki, pērk dezinfekcijas līdzekļus un maskas. Bet vai kāds atver logu un izvēdina telpas kārtīgi regulāri? Nē, tas nav stilīgi. Roberta Kocha institūts telpu vēdināšanu ir minējis katrā savā ieteikumā, bet vai kāds lasa officiālos ieteikumus? Nope. Vai kāds no preses un medijiem padod tos tālāk? Nope. Liekas, ka veselais saprāts ir zaudējis cīņā ar panikas cēlājiem.

Vēl viens izpratnes jautājums ir Corona pozitīvis un Corona saslimušas personas. Personas, kuras ir notestētas Corona pozitīvi, ne vienmēr ir slimas. Vai arī ir ar ļoti viegliem saaukstešanās simptomiem. Daži tiek pie testa tikai, jo ir bijuši kontaktā… un ir pozitīvi bez jebkādiem simptomiem. Ir maldinoši šādas personas saukt par ”saslimušajiem”.

Secinājums: Keep calm and carry on.

Starp aizām

Es pēdējās dienās esmu saskārusies ar tik daudz lietam, kas liekas neiedomājamas, nereālas. Sākumā cīnijos un izteicu savas domas, bet nē, nav jēgas cīnīties ar to vilni. Ir forši, ka māsām līdzīgas domas. Visādi citādi, vēl tikai rītdiena un tad 2 nedēļas ”atvaļinājum”. Šķiet, ka neviens kurss pirms mums nav tik aktīvi gatavojies kursa darbu rakstīšanai. Bet šeit Vācijā viss ir ciet. Skolas, biblotēkas. Visi iespējamie pasākumi un kursi ir atcelti. Paliek internets un dīvāns. Un kursa darbs. Visdrīzāk no pirmndienas būs aizliegts iziet no mājas bez iemesla. Tikai pie ģimenes ārsta, uz aptieku un uz veikalu iepirkt pārtikas produktus. Uz darbu tikai tie, kuriem ir speciālas izziņas, ka darbs bez šiem cilvēkiem nevar iztikt. Piektdien tādu izziņu dabūju. Na jā.

Šķiet, ka sabiedrība ir pārliecībā, ka slimnīcas ir pārpildītas ar koronas pacientiem un mēs strādājam dienu un nakti. Realitāte ir tāda, ka daudzas ne tik svarīgas manipulācijas ir atliktas. Tiem, kam esam vajadzīgi, pie mums tiek. Strādājam uz priekšu. Bez apmeklētājiem, bez ģimenes locekļiem. Viss liekas tik mierīgi, tik sterili. Koronas pacienti? Vakar pirmajam pacientam pozitīvs rezultāts. Pacients iet pīpēt, tātad nav ”intensīvs”. Ar to arī stāsts ir beidzies. Tas nav kā sabiedrība to iedomājās, ka intensīvās nodaļas pilnas un nodaļās pilnas. Nav tā. 15 tūkstoši ”inficēto” Vācijā. Tieši tā, inficēto, nevis saslimušo, jo pēc Roberta Koha institūta sniegtās informācijas aptuveni 80% nav simptomi vai ir viegli saausktēšanās simptomi.

Es netaisos skraidīt apkārt un sevi speciāli aplipināt vai arī kādu citu riskēt, bet sēdēšana mājās apdraud mani vairāk, nekā Korona. Es domāju, ka tāda neesmu tikai es, bet arī daudzi citi. Jau tas vien, ka mans no manas diabetoloģes nozīmētā terapija ir mīnus 1 kg mēnesī, ka fiziskās aktivitātes ir svarīgas manai ogļhidrātu vielmaiņai, ka es tik un tā turpināšu braukt ar riteni. Jā, es varu atzīties, ka šidien biju ar manu vīru pastaigāties. Bet kādēļ lai es neietu ar viņu svaigā gaisā, ja jau mēs mājās esam tā pat kopā?! Un saules gaismā visi baciļi mirst ātrāk.

Nogurums

Nogurums un sestdien aprūpes kongress Krefeldā. Tikai 7diena brīva. Gribas mazliet miera. Bet miers laikam sevī jāatrod. Un gultā. Varētu pamēģināt arī Leo pieeju ar gulēšanu uz galda. Nu nedrīkst viņš uz galda, tāpēc ģeniālais kaķis uzguļas uz datora, kas stāv uz galda, bet Leo jau guļ uz datora, kas nav silts un ērts, bet Leo jau ir Leo.

Bija 4 dienas brīvas, bet no tām 3 dienas bija intansīva viesošanās. Bija labi. Pat izcili. Bet tagad pēdējā nedēļa skolā jānobeidz un tad jauni izaicinājumi bērnu intensīvajā nodaļā.

Rakstu idejas Queen Silvia Nursing Award. Lasu citu idejas. Ir interesanti un šausmīgi vienlaikus, jo daudz idejas ir par jaunieviesumiem, lai tikai jaunajām māsām un medbrāļiem nav jāiet uz pacientu istabām un jāskatās kā pacientiem klājās. Galvenais, lai ir visādi sensori, kuru rādītājus var apskatīt datorā un palikt sēdēt māsu istabā. Vispār Vācijas aprūpes sistēmas pamatā ir zems līmenis, kas ar tālākām reorganizācijām būs vēl zemāka padarīta. Laikam to par Millenium paaudzi kaut kad jau rakstīju. Bet no 2020.gada apvienos veco ļaužu aprūpētāju programmu un māszinības. Un līmeni pielāgos veco ļaužu aprūpētājiem. Salīdzinot kā Čopa mācās LV māszinības un kā mēs sēžam un diskutējam par atkritumu šķirošanu… briesmīgi.

Thinking about Sweden

Disleksija?

Mani pēdējā laikā pārņem sajūta, ka es esmu kaut kāda rakstīšanas dislektiķe. Lasu ātri, saprotu visu, bet kad jāsāk rakstīt, tā pazūd burti, mainās burtu secība, tiklīdz apjūku, tā vairs nesaprotu kā vārds pareizi rakstāms un galvā iestājās haoss un ar to ir visam beigas. Tad jāķerās pie gūgles. No otras puses, varbūt pārāk daudz valodas, kas jāizmanto vienlaicīgi. Eh, dzīve ir dzīve.

Vismaz Kursa darba pabeigts un miers.

Ar mani atkal runā kaijas.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Star Wars

Trakā prakse trakajā nodaļā ir beigusies. Nākošā jaundzimušo nodaļā, bet pa vidu skola, kura šķiet forsa, ar visādiem ārstiem… un tad pa vidu iebāž kaut kādu pretīgu grupu darbu ētikā. Pēkšņi ir runa par kaut kādu jau pirms 2 gadiem pazudušu darba apģērba gabalu. Un atbildīgā persona protams nav uz vietas. Kā vienmēr.

Nezinu par maģistra darbu. Šķiet, ka vairāk nekā gadu neviens nelikās ne zinis, bet tagad pirms beigšanas visiem pēkšņi visu vajag. Nafig vajag darba vadītāju, kurš īsssti neko nedara. Eh. Un ko tad, ja ar šo reizi to darbu neapstiprina? Mani jau māc bažas. Tad vēl papildus darbu pēkšņi uzmet, kur ir aizdomas, ka to dara, jo ir mainījušies noteikumi ar šo gadu un es jau dabūju arī 30 kredītpunktus, nevis pa jaunmodīgam 15 kredītpunktus, tāpēc sīpols ir jasaspiež ciešāk. Laikam vistrakākais, ka pieņemu lēmumu, ka uz laiku atsakos no alkoholiskajiem dzērieniem. Tas kopumā nekādas problēmas nerada, izņemot … pēc krietna laika… pirmie teksti, kas tiek rakstīti skaidrā. Un maģistra darba ietvaros varu atzīt, jā, man ir situācijas noteikta atkarība.

Vismaz mans dārgais vīra kungs pārcieš vakardienas terapiju daudz labāk, nekā cerēts. Un Bulgārija ir Star War apģērbu paradīze.

Leo kā jau Leo