Nākošie piedzīvojumi

Jā, es zinu, ka sanāk rakstīt retāk un retāk. Daļēji man liekas, ka pie vainas notrulināšanas skolā, kas nav nekāds izaicinājums man, drīzāk atsēdēšana. Iemesls kādēļ tur doties – par to maksā. Studiju laikos RSU bija drīzāk pārāk daudz darāmā, mācāmā un viss vienlaicīgi. Bet tad nu manas smadzenes darbojās daudz labāk, bija iedvesma, ģeniālas idejas utt. Tagad… nekā. Kaut gan šķiet, ka būtu jābūt laikam un iedvesmai. Bet nē, notrulināšanās tā vietā. Jā, no vienas puses, es esmu vecāka, bet nu tagad, kad neesmu savā māsu skolā, pēkšņi nāk idejas. Un iedvesmas.

Šajā nedēļā ir laiks, iedvesma, daudz mazāki un lielāki projektiņi ko darīt… Pēkšņi iedvesma, jo nav notrulināšanās. Ir māja, kaķi un laiks. 3 dienas mēģināju atdzīvināt šujmašīnu, kas nonāca mantojumā no tantes. Kaut kā neizdodas. Pajautāšu vai ko tik vecu vēl labi, ja ne, tad ar laiku jādomā kas cits. Tante pat ststājusi čeku. 1995.gadā šujmašīnu viņa ir iegādājusies pa 150 Doičmarkām. Nomainīju arī dušas galvu. Tagad tikai nogaidu, kad Heiko to pamanīs 😉 Viņš arī nav neko teicis par to, ka ieejas durvīm vairs atslēga neķerās… Viņš gribēja jau atslēgu/durvis mainīt, kas maksātu tūkstošus…. bet maza eļļas pudelīte nemaksā tik daudz. Un vēl es vakar griezu krūmus un fotografēju kaķus. Leo padodas pozēšana, kad viņš to grib.

Mani pārņēma pārdomas par manu skolu un klasi. No vienas puses viss forši un labi, ar klasi saprotos un viss notiek. Bet kaut kas līdz galam nav. Pirmkārt, ko mēs mācāmies vai tas viss ir pietiekami. Tikai gads palicis, bet neesam pat asins sastāvu mācījušies. Atnāca ārsts, 45 min laikā izstāstīja visu par asins pārliešanu, pajautaja vai mēs asins sastāvu esam mācījušies, pateicām nē, un viss labi. Jā, no skolas to kādam vajadzēja pasniegt, jo ārstu jau nevajag teorijai, bet nevienu tas īpaši nerausta… un tas ir viens no piemēriem. Tas ir tāds mileniumu kurs, galvenais pārāk daudz neiemācīt. Bērniņi tak jāsaudzē. Viņi tak nevar tik daudz samācīties… Sorry, var un vēl kā var visu iemācīties. Bet ja neviens neko nemāca, tad arī nemācās. Un pat viselementārākās lietas šķiet grūtas. Otrkārt, pats kurss. No pirmndienas pēcpusdienas neesmu skolā, bet katru dienu kādam kaut ko vajag, ieskaitot e-pastu pārsūtīšanu, printēšanu utt. Mīļie ļaudis, ir tā, ka dažreiz jāpadomā 2 soļus uz priekšu un jānopērk rezerves kārtridžs printerim vai arī jānospiež poga SŪTĪT, lai E-pasts nosūtītos. Bet nē, uz reiz jāceļ panika un jāsaskaņo viss ar mani… vai vismaz balss-paziņojumi man pa WhatsApp bals paziņojumi jāsūta. Man riebjās balss paziņojumi. Un WhatsApp arī nav mana mīļākā programma. Mesindžeris man patīk daudz labāk. Tāds milleniumu kurss. Kuriem viss pienākās, nekas nepatīk, kuriem nav nekādi pienākumi utt. Te ceļ trakusmi, ka dators jāaiznes uz skolu, man kādreiz Allažu pamatskolā bija jāpucē kaut kādas grīdas līstes ar birsti vasarā vairakas dienas. Un protams klases dežurants. Trešais faktors, man liekas, ka Vācijas sistēma ir radīta, lai visus izveidotu par vienādām 4kantīgām galviņām, piemēram, tagad kursa darbu tēmas izvēloties – jā, tādas, kuras jau gadiem bijušas, kuras visu laiku, jūs tak varat citus aspektus izpētīt. Paldies. Negribu. Es gribu tēmu, kuru es gribu. Arī tad, ja pasai skolai ir maza nojēga par to. Nē, uz mana kursa darba vāka nebūs bilde. Uzskatu, ka pieaugušiem cilvēkiem ir abstrahēšanas spējas un viņiem pēc aprakstiem jāsaprot kas ir aprakstīts. Īpaši profesionālām medmāsām. Un mums kā docentes ir tikai tādas. Jāienes mazliet profesionalitātes būdā. Es nenolaidīšos līdz tam līmenim. Nope. Nemaz.

Ziema nāk un nākošai, visai garais atvaļinājums arī. Zinu, ka DE gandrīz veselu mēnesi būtu grūti izdzīvot bez noteiktas misijas. Tad nu plāns varētu būt Stokholma-LV-Berlīne-Sofija. Vai jums ir vēl kādi ieteikumi? Idejas? Šis ir izņēmuma gads, kad ir tik daudz brīvs. Es nezinu kā būs nākošos gadus, visdrīzak ne tik labi. Es jau tagad 3 gadus esmu vairak vai mazāk strādājusi pa Ziemassvētkiem. Pirmajā gadā Ziemassvētku vakarā geriatriskajā nodaļā, tad agrā maiņa 6.nodaļā, kas man taa ne sevišķi. Tikai pagajušo gadu Ziemassvētki bija brīvi. Toties 1.janvārī ar medbrāli Andrē vieni paši pa nodaļu trakojām.

Leo bez saviem ilkņiem. Pasaule rādās apgriezta otrādi.
Dzeltenās kurpes no Bulgārijas. 2 kaķi no Latvijas. Katram savs paklājs.

Maģistrs

Teorētiski man šīs nedēļas laikā būtu optimāli izvēlēties maģistra darba tēmu, bet nav ideju. Būtu ņēmusi maģistru par ēdienu, tad varētu papildināt savu bakalaura darbu, bet ir tā kā ir un ir jāpalauza galva.

Ir interesanti atgriezties 2008./2009.gada pārdomās, kad aktuāls bija bakalaura darbs. Viens gan nav mainījies – mana attieksme. Studijas ir foršas, eksāmeni arī ir pat forši (īpaši, ja pasniedzējas, kā Frau Oberende ieliek “domājamos” jautājumus), bet gala darbus – maģistra un bakalaura – man ir sajūta, ka jāraksta, jo savādāk nevar pie magistra/bakalaura tikt. Iedvesma nav. Jau toreiz ar bakalaura darbu bija tā, ka izvēlējos tēmu, kur bija ok darba vadītāja, bet nekāda īpaši ģeniālā tēma tā nebija – Maizes lietošanas paradumi Latvijas iedzīvotāju vidū pēc Finbalt aptaujas datiem. Izpildījums labs, nekas ģeniāls, atzīme pietiekoša un bakalaurs nobeigts. Ko vairāk vēl var vēlēties?!

Ommmmm…. Ommmmm…. Ommmmmm….

Man nekas nenāk pratā. Nu teorētiski varētu kaut ko par zīdīšanu. Bet atkal problēma ar datiem. Kvalitatīvie pētījumi nu ne tā, bet no otras puses, augstkola velk uz kvalitatīviem un mixed method pētījumiem. Sarežģīti.

 

Atpakaļ ierindā

Atvaļinājums beidzies un no vienas puses atvieglojuma sajūta, ka viss atgiežās vecajās sliedēs, no otras puses – prasījās atvaļinājums pēc atvaļinājuma. Tagad jaundzimušie un cita pasaule. Gan specifika un daudz ko jaunu apgūt, gan atbildības sajūta cita, jo lai gan esmu pirmajā kursā, ir pieredze un attiecīgi rīkojos. Mazliet bail, jo vakar biju kontaktā ar pirmo gripas gadījumu. Maza hipohondrija.

Un kopš pagajušās trešdienas vakara ir bildes, kam ir arī nozīmīgāka loma. Tās ir ne tikai bildes, bet liekas, ka beidzot viss ir beidzies. Pirmo nakti pa ilgiem laikiem vienkārši nogulēju bez pamošanās. Beidzot miera sajūta. Rossmann esmu pastāvīgā kliente, jo bildžu attīstīšanas iespējas tur ir labas.

Shooting-1013

Location-1016

Sestdienas vakarā negaidīti tikām palūgti Klēru un Timu no lidostas sagaidīt un bija interesanta sajūta. Lidostā ir kaut kas īpašs. Bija arī interesanti uzzināt viņu pieredzi Ēģiptē. O, man viņi abi patīk.

_______________________________

Es aizdomājos par sievietēm un to lomu sabiedrībā un visiem steriotipiem un diskusijām. Man šķiet, ka vistrakākais ir vispārināšana un attiecināšana uz populāciju. Ir sievietes, kas saskaras un/vai saskata nevienlīdzību, ir sievietes, kas cieš no vardarbības, ir sievietes, kas pašas veido savu dzīvi un ir sievietes, kas visā vaino vīriešus. Dažām ir ierobežotas iespējas dažādā veidā izpasties. Dažas ir apmierinātas ar savu lomu, citas ne. Es esmu apmierināta. Punkts. Un āmen. Un man negribas iesaistīties visās tajās diskusijās, jo tad būtu jāskata konkrēti gadījumi, kas kur ir aizgājis greizi, nevis tā ģenerāli. Man ir labi, arī ja es varbūt esmu pieskaitāma pie “apspiesto ēst gatavojošo un gludinošo” skaita. Bet kāds cits iepērkās un sūknē. Un ziedus un apsveikumus arī ir jauki saņemt 8.martā. No otras puses, jāsaņemās un jāsalabo pastkaste. Man to patīk darīt.

 

Rudens

Joprojām gaidu zvanu, kuram būtu jābūt šonedēļ, bet protams neviens jau nezin kurā dienā tieši. Gan jau, ka piektdien, jo es savā badass stilā pateicu, ka man vajag rakstiskas atbildes un ar bla-bla-bla atrunāšanos personīgi nepietiek. Tad vismaz ir iespējams turēt pie vārda.

Man visu laiku likās, ka LV ir sausmīga birokratija, bet šeit tā ir katostrofa bez jebkādiem termiņiem. Es esmu samierinājusies, ka viņiem vajag laiku un ka viņi ir slinki un neizdarīgi un laikam jau nekas šos uzskatus nespēs mainīt.

Priecājos par Zumbu ceturdienā. Jāsarunā peldētapmācība.

Man nepatīk braukt ar mašīnu pa autobāni vienai. Kamer kāds sēž blakus un klacojas, viss, ir labi, bet vienai – nope. Bet uz Rhein-Ruhr Centru aizbraucu un kaut kā arī atgriezos. Saka gāzt lietus, es nobraucu no autobāņa un braucu pa kaut kādām mazajām ieliņām. Mazās ieliņas ir ok. Bet vislabāk jau ir ar riteni. Pašai prieks par sevi, ka pati nomainīju savam ritenim zvaniņu.

Mans kurss kā vienmēr… nu jā, tagad dzirdu, ka manas sejas izteiksmes dažreiz izsaka vairāk par 1000 vārdiem, es dzirdu, to ko nevajadzētu dzirdēt (cik gados kurš kādas tabletes sāk lietot) un novēroju, kā daži paliek gudrāki un pieaugušāki, daži tomēr ne. Es arī tik ļoti izmainījos RSU pirmajā gadā? Daiž ir vienkārši bērni. Arī mācīšanās ātrumi ir dažādi. Šodien runājām ar Moniku un Duigū, ka nu nē, principiāli neiesim grupās ar citiem mācīties, jo nu tas nav mūsu brīvā laika uzdevums, citiem smadzenes stādīt, īpaši tādiem, kuri nevar savas “žaunas” nodarbību laikā turēt.

Dienas prieks sestdienā: atkļuvu uz māju un ābolkūka Heiko draugiem bija brūna, bet nebija pārcepta.

Dienas prieks svētdienā: Šollina apmeklējums kopīgs, kas jau ilgu laiku nebija bijis, un Heiko Hamburgeri.

Dienas prieks šodien: auduma staipīgie grāmatu apvalki, kas padara lielās, smagās gramatas kreatīvas un dzīve šķiet skaistāka. Hema ir tas brīnišķīgais veikals.