Nerealitātes sajūta

03.02.2010.

1. par to, ka pēc nepilnas nedēļas jālido uz gadu prom

2. par to, ka rīt jābrauc uz Rīgu un nezinu vēl ko tas viss nesīs

3. par to, ka pirms 2 dienām visu dienu pavadīju pie Krekera un mēs (nu ok – es) izcepām keksu, kuram īsti garšu nejutu, jo iesnas jau bija sākušās

4. par to, ka nedēļas nogali pavadīju tajās pirmsaizbraukšanas apmācībās

5. par to, ka šeit paliek tik daudz neizlasītas ingliš grāmatas, tik daudz nenoskatīti seriāli un pilns cietais disks ar nenoskatītām filmām

6. par to, ka ir tik daudz sniega, cik savā mūžā īsti nebiju redzējusi (vismaz pēdējos gados)

7. par to, ka viss ir beidzies un tajā pašā laikā viss tikai sāksies

PIE VISA VAINĪGAS IR IESNAS! TĀS VAR MAINĪT MANU PASAULI VAIRĀK PAR ŠMIGU.

ps. Man radās doma, ka vispār jau pastāv uzskats, ka vislabāk pret dažādām vēderproblēmām palīdz kola. Varbūt kola palīdz arī pret iesnām??!!!!

Prmszbrkšns apmcbs

29.01.2010. 1.diena

Pāris dienas iepriekšs saņemu info kur, kad un kā man jātiek. Plkst. 11 jābūt. Tā kā tiksāna pašu ziņā, tad pie minētās autobusu pieturas redzami labi daudz aizdomīgu tipāžu, kas varētu būt EVEsieši. Vēlāk izrādās, ka man taisnība. Bla, bla, bla… 13. autobuss, sagaida, neviens zālē nerunā, ierodās organizatori, sadalam istabiņas. Man tiek divvietīgā.

Tālāk seko iepazīšanās, kam īsti jēgu neredzu. Mana vārdu iegaumēšana ir pārāk limitēta. Visi vēl stīvi.

Kafijas pauze. Kkas pasaka, ka augšā viena istabiņa reāli applūdusi. Protams, ka mūsējā. Nopludojusi tā, ka visa duša, WC, istaba un nopietna daļa gaiteņa noplūdusi… Vēlāk paziņo, ka bišķi vainīgas esam mēs, jo kāda (mana istabas biedrene atzīstās) pirms došanās lejā mēģināja nomazgāt rokas, ūdens bija atslēgts, bet krāns dušā atstāts vaļā. Vakarā dušojoties, noskaidrojās, ka duša vnk tek pa visām malām arī vienkārši dušojoties! Idiotisms. Pilnīgs. Ā! Vēl pēc tam sāka tecēt uz galvas ūdens ēdamtelpā un priekšnamā (gan pa dienu, gan laikam vakarā, bet to vairs nepiedzīvoju, jo guļu). Riktīgi līt. Paši vainīgi, ka netiek ar savu santehniku galā.

Par viesu namu domas neuzlabojās arī pēc pudienām, kuras maigi izsakoties, bija švakas. Cīņa par kartupeļiem pēdējiem. Vilku likumi.

Turpinās iepazīšanās. Vakarā gatavojam pāris minūšu prezentāciju par saviem EVS projektiem. Laikam mazā migrēniņa sāk uzdarboties, bet man sāka likties, ka bišķi par traku tiek prasīts kā mani sagatavoja. Vispār jau nekā. Jo pati attiecos, gan no valodas kursiem, gan no līdzīgu iestādījumu apmeklēšanu. Arī no vārdnīcas, pilnai laimei.

Ar sāpošu galvu aizdodos gulēt. 

30.01.2010. 

Sākās rīts ar izprovocētu diskusiju, kurā saskatu skaidru tīm-bildinga treniņu. Blar, blar, blar… zinu ar kādiem secnājumiem tas beigsies. It kā tas domāts, lai cilvēki tā kā mēģinātu sadarboties, ja jādzīvo lielā mājā ar vēl ļoti daudziem brīvprātīgiem. Neliekas īpaši aktuāli. Tad visādas iesaistīto pušu tiesības un pienākumi tiek aprunāti 4 grupās. Daži atzīst, ka savu līgumu ir izlasījuši. Es visu pasaku, neviens netic, ka tā ir. Tad nu daži izlasa līgumu. Manu. Vēlāk visu pārrunājam lielajā grupā. Nekko jaunu neuzzinu. Rodas jautājums, vai amn būs gludeklis, un kur tas būs. Kkāda spēle un uzdevums ar mākslīgu problēmu izdomāšanu un risināšanu. Beigu beigās visur sarakstam, ka gan no depresijas, gan no istabas biedriem palīdzēs iesaistīšanās pilsoņu karā, kaķi ir jāiemidzina.

Vakarā atbrauc brīvprātīgā, kura atgriezusies no Portugāles. Vismaz kkas vērtīgs. Beidzot normālas diskusijas par ”dārzniecību” un to alternatīvēm. SMS no sūtītājorganizātorēm. Pasūrojos par iepriekšējo dienu. Bet atzīstu, ka jau labāk šodien.

Visi pasaka, ka nav ko vakarā darīt (iepriekšējā vakarā KAL bija bijis). Tad nu viens no org.komitejas metās kko baigi spēlēt. Laikam bija jautri. Dzirdu gulētejot kkādu baigo kņadu. Domāju, ka kad bija KAL, tad bija klusāk. Bet ātri aizmiegu.

31.01.2010. Beidzot prom!

Pēdējā diena. Neko jaunu kopumā neuzzinu. Pārrunājam, kas būtu jāņem līdzi, par Youthpasiem runājam, Youth’in’akšen iespējām, ko pa lielam jau zināju pēc sava Turcijas projektiņa. Spēles, kas grupā jāizdomā citām grupām. Normāla grupa savācās. Nekas īpašs. Vēl bla bla bla par to, ko mēs gribam no šāda projekta un kas te vispār, ko te vispār… Novērtējums, kurā uzrakstīju kas rullēja, kas nerullēja. Beigās beigas gan tiek iekavētas un uz autobusu dodos pusskriešus. Bet uzkavēties tur ilgāk arī negribējās.

Pozitīvās ziņas – kkādus 2 normālus kontaktus tomēr pa turieni sadibināju! Viesu nams atradās ideālā lokalizācijā, lai novērotu, ka nolaižās lidmašīnas (tieši tas pikējums… dievinu!!!) Pirmā pieredze ar appludināšanu! Drošība par projektu! (likās, ka dienvidu zemēs varbūtība, ka ”ies jautri” ir daudz lielāka, nekā konservatīvajā VidusEiropā).

Piezīmes ar īpašajiem, prātā paliekošajiem terminiem:

M.C.S. = Mosties! Celies! Strādā!

Iesvērt kapeiciņu!

Moš uzvārīsies!

Beidzot noslēdzošā daļa: rīt pievērsīšos socializācijai ar cilvēkiem, ar kuriem socializēties tiešām vienmēr ir baigi forši, vērtīgi un saturīgi! Krekers, kekss un filmu skatīšanās. Šovakar esmu ļoooti priecīga par kārtīga stipruma kafiju un TV. Kaķis, trakā ģimenīte un Alises foršās bildes, kura sieraugot, no skaudības zaļa paliku.

Pirms Pirms Apmācības

28.01.2010.

Reku šeku ir pienākusi diena pirms pirmsaizbraukšanas apmācībām! Tīrās šausmas kā laiks skrien. Jāsāk kravāt soma nr. 1 uz 3 dienu pasākumu. 

Visus pamazām sāk interesēt jautājums vai man nav iestājies šokētais-trakums vai trauksme sakarā ar aizbraukšanu. Nu nekas nav. Neizskatās, ka būs. Viss mierīgi.

Sāk likties, ka pirmsapmācības varētu būt stilā ”kāda puķe Tu esi šodien”, ”kāds kartupelis Tu esi šodien” utt. Veselogi sapratīs šo metaforu un konkrētu apmācības ciklu, kam iets cauri. Bet tas bija jautri! Manai hiacintei nekādas rozes-pienenes līdzi nestāvēja.

Pēdējās dienas

27.01.2010.

Šodien atnāca vēstule no Andreā, kurā viņa minēja, ka pasūtījusi man biļeti ne tikai turp, bet arī atpakaļ. Visi, kuri mani grib sagaidīt, laipni lūgti 2011. gada 20. janvārī lidostā RIX 🙂

Vēl viņai īapši svarīgi likās noprecizēt manus ēšanas paradumus. Vai es labāk gribu maizi ar sviestu vai tomēr marmelādi brokastīs… vai makaroni būs gana labi vakariņā utt. Taisni vai trakums. Es jau viņai iepriekš pasēju aizrakstīt, ka ēdu visu. Izņemot ķiplokus. Latvijā man vienkārši uzprasa – gribi ēst vai negribi… Bet nu vācieši laikam ir mazliet traki šajā jautājumā. Es atbildēju, ka sviests ir vislabākais, spagetī un sendvidži skan labi, neēdu ķiplokus, dzīve ir sakista, neuztraucies tik daudz, miers un basta. 

Pēs atbildēšanas uz e-pastu noslēdzos sevī 5minūšu skumjajā apcerē par to, cik traki būs braukt prom, ka tik daudz kas jādara, ka dzīve ir skarba, ka principā no vācu valodas nesaprotu neko, ka airbaltici ir baigie pī, ka pārāk daudz cilvēki mani pirms prombraukšanas grib apraudāt un appuņņķot, ka mani nez kāpēc visi grib mani vest uz lidostu, ka Rafai es pietrūkšu, ka vispār es vēl es pārāk jauna…

Biju pie friziera. Sāku jaunu dzīvi ar īsākiem matiem. Mātes skats, ieraugot, ka Čopa bija zaudējusi pusi no matu svara, vispār bija neaprakstāms. Pie visa vainīga, nez kāpēc, izrādījos es… Beigās jau notika samierināšanās ar faktu. Bet nu traki.

Pa to laiku, kamēr norisinājās spraigas diskusijas par matu garumu, griezumu un citām internacionāli būtiskām detaļām, gandrīz nokavēju vācu valodu, jo manā smadzeņu vielā tika izveidota asociācija, ka uz vācu valodu ir jāšpago tad, kad sāk kļūt tumšs. Tad nu savu kļūdu sapratu 5min pirms pasākuma sākuma, kad tumšs nebija nemaz. Nu ko – nesos ar opeli. Paspēju.

SWH + RIX + PusPasaule

26.01.2010.

Klausos SWH riita paarraidi. Tas uzlabo omu. Spiid sauliite. Ir relatiivi silts. Nekad nebiju domaajusi, ka miinus 12 no riita liksies silts, pat ljoti silts… Bet, ja saliidzina ar parastajiem miinus 20, kad saak likties, ka termometrs ir vienkaarsi nobrucis no aukstuma.

Zeel, ka stirnas need papiiru. Tas buutu daudz forsaak, nekaa eest kkadas koku mizas un zarus. Buus laikam ciitiigi jaamizo kartupelji un mizas jaatstaaj stirnu lopiem.

Vakars.

Pabiju Rīgā. Plānu izpildīju. Žēl, ka daļa aizgāja tukšgaitā, sakarā ar pusbeigtiem briļļu montieriem un citu savāktām izziņām. Bet IMKĀ biju. Visu man izstāstīja, kas apmēram gaidāms brīvdienās. Beigās arī saņēmu praktisku informāciju kas, kur, ar ko, kā. 

Pēc Rīgas brauciena vēl paspēju savākt mašīnu, iebraukt nez cik vietās. Aizbraucu pie Oz, kur kārtējo reizi centos apskaidrot uz kurieni tad vispār braucu, kas notiks, kad būšu atpakaļ utt. Bet laikam jau no šīs stāstīšanas reizes bija tik pat liela jēga kā no 5 iepriekšējām. Vismaz viņš atcerās, ka braucu uz Vāciju un uz gadu. Tāds super-sentimentālisms uznācis. Arī par lidostas vešanu, atvadīšanos un atvadu paraudāšanu ir viss skaidrs. Diemžēl neizdevās ieskaidrot plānu, kā ar 2 Raiņa lidojumiem nokļūt lidostā, kura artodās 6km no manas turpmākās dzīves vietas.

Tad sekoja ciemošanās laukos, kur neesmu pabijusi kādu nedēļu. Suns super-mega-totāli laimīgs! Nekas, ka bija tik auksts, ka uz 3 kājām jālēkā, bet tik un tā jo ilgāk, jo labāk ārā uzturēties! Pēc tam sekoja necilvēcīgi skumjais acu skats (necilvēcīgi nežēlīgs šis skats ir pret mani!) un smilkstēšana! Nezinu, ko Rafucis bez manis sadarīs visu nākošo gadu. Beigās jau nācās arī veikt pastaigu nr. 2. Brūnās acis uzvarēja.

Viena traka diena

25.01.2010.

Viena traka diena. Šausmas. Tāds nogurums. Un vispār – šai nedēļai neredzu galu

Šodien paspēju Rīgu izbraukāt, ķīmisko tīrītavu apmeklēt, suņam&kaķam barību sapirkt, pus Siguldas apbraukāt. Tagad trakajam skrējienam gals. 

Gribas apsēsties, piebeigt beidzot foršo inglišs amerikāņu detektīvromānu, beidzot izgulēties! Un vēl 1dienas seriālu vakars. Skatos latviski, kamēr varu.

Bet prātā sāk rosīties domas par visu šo nedēļu. Rīt atkal Rīga, pēc tam frizieris ar Čopu un vācu valoda. Tam seko relatīvi mierīgā 4diena, kad nating spešal paredzēts, 5dienā laikam jādodās uz 3 dienu apmācību sakarā ar EVSu, bet par to 3 dienu pasākumu virāk uzzināšu rīt.

Šodien vēl prātā iešāvās doma, ka varētu visas brīvdienas nobumbulēt pa laukiem un ucināties ar suņiem. Bet tad sapratu, ka man jau tā kā teica, lai paturu prātā, ka viss tas laiks aizņemts.

Tik daudz kas vēl jāpaspēj un jāizdara. Tagad gan jāsāk iespringt brauciena sakarā. Nu, ja ne brauciena, tad gadu ilgas prombūšanas sakarā.

Negribu nekādas atvadu ballītes/pasākumus! Vispār neko! Kad atgriezīšis, tad arī tos pasākumus varēs taisīt. Būs ko nosvinēt. Bet tagad… nekas īpašs. Braucu prom. Tikai uz ilgāku laiku. Vinu pasākumu gan gribu – nosvinēt Valentīnas tā riktīgi! Uzcept keksu. Uzvārīt zirņus… Te nu mana gatavošanas prasme beidzās (olas vai pankūkas ta visi māk uzcept… arī es).

Šodien pati pēdējā uzzināju, ka kaut kas kaut kur kaut kā plāno manu vešanu uz lidmašīnu. Datums tad ir zināms, bet diez vai darbojošās personas īsti atcerās tieši cikos jābūt lidmašīnā (man šķiet, ka to galvenajai plānošanas brigādei arī neesmu pateikusi… tā vispārīgi tikai diena tika nosaukta). Katrā ziņā viss tiek plānots!

PS. Pits un Džolija šķiras, es 4 dienas nedēļā esmu Rīgā, Etiopijas Airlaines nokrita, Haitī šausmas… pasaule iet uz galu!

PS2. Kaķa bilde pielikta, jo tā ir smuka bilde un tas ir smuks kaķis. Un arī par Olympus PEN E-1 gribas palielīties. Un laikam jau tajā bildē ir redzama zaļa zālīte. Laikam pēdējā diena, kad zālīti varēja vispār bija redzama. Lai pasaule priecājās! 🙂

PS3. Man ne sevišķi patīk šī bloga smaidiņi.

Holms. Šerlohs Holms.

24.01.2010.

Tikko noskatījos Šerlohu Holmsu. 

Likās, ka beidzot kāds uztaisījis normālu tēlu no viņa. Laikam jau Gajs Ričijs. Apbrīnoju telpu iekārtojumus. Mans stils. Līdz galam tā arī nepaspēju saprast darbību, sižetu, jo 15 grādi darīja savu un nepārtraukti kāds vārīja tēju, runāja ar un par kaķi, tuntulējās, beigās vēl Eļka ieradās ar saviem stāstiem par kaut kā atstāšanu igauņu zemē aiz autobusa pieturas un plīsušo riepu 15km no Valkas, stopētāju un visām citām dabas katastrofām ceļā no Igaunijas uz latvju zemi.

Tiešām laba filma. Būs jānoskatās atkal tuvākajās dienās, lai saprastu visu līdz galam. 

Vatsons arī par normālu keksu uztaisīts, ne par tādu vecu, līdzi velkošos suni kā līdz šim redzētajos seriālos un filmās. Līgava gan tāda – nekāda. Vienīgais sākās diskusijas vai Holmsa tēlam ir bijis reāls prototips vai arī tas tēls ir caur un caur izdomāts??? Būs rīt jāpajautā mātei-gūglei. 

Vispār jau galvenā doma šim vakaram bija sanākt kopā, paklačoties par vasaras plāniem, jaunākajiem notikumiem, mazliet pasmieties, pakritizēt vienam otru. Kā parasti. Žēl, ka nebija piemērota izdevība uzzināt visu, ko gribēju uzzināt. Čopas asie komentāri bija kā zobens cirtieni. Asi, precīzi, nāvējoši. Bet viņa ir tik jauna. Un ar tādu mēli. Kas gan mūs gaida nākotnē?! 

No malas mēs esam īsti disasteri – kaķis nevaldāms, Čopa hroniski uzbraucoša, Eļka kā vienmēr savā elementā, es arī tāds brīžam pārāk izzinošais cilvēks (pa tiešo uzprasu, to ko citi negribētu tā pa taisno uz vietas, tā ka gar zemi). Nē. Nu jautri vispār.

PS (ne pa tēmu). Šodien kaut kā daudz sanāca smieties par zviedru klipiem, kuros atklājās visādi ekšeni negaidīti. Smieklīgi. Beigās jau mans zviedru koļega sāka piesūtīt klipus arī par vācu tautas nedienām tiešajā ēterā. Kuras arī radīja labi daudz jautrības. 😀 🙂 Nevajag jau daudz, ali tešām pasmietos. Vēlams par cittautiešiem.

Diena ar kaķi

23.01.2010.

Šodien neko tā arī īpaši nepaspēju sadarīt, izņemot mazo rīta šoppingu, šokolādes desas uzveidošanu un kārtējās inglišs grāmatas pieveikšanu (pie reizes tikku izmantota arī kā spilvens rižulim Rokijam-Rū-Rudenim). Pa vidam arī sniedzu dažas izsmeļošas konsultācijas Alisei par zemuzkalnes sinonīmu hipotalāmu, neironiem, nefroniem un nervosiem, pakaļas smadzenēm (lokalizāciju paši varat iedomāties), bonussmadzenēm (sauktām arī par papildus smadzenēm) un citām lasīšanas kļūdām

Pa dienas vidu (apmēram ap to laiku, kad ar Soldžī sazvanījāmies) man bija lielā dienas jautrība uznākusi. Laikam jau viņa daudz ko dzirdēja telefona aparātā.

Pēc tam, kad beidzu smieties, tika nolemts to tējošanu un Šerloha Holmsa skatīšanos pārcelt uz rītvakaru. Bet rītvakar vienīgi mana šokolādes desa vairs nebūs…

Biju pārsteigta, ka kaķis ir spējīgs tik ilgi tā mierīgi nogulēt. Beigās neizturēju es un viņš tika apsprausts ar visādām matu sprādzītēm… tad kad rižais brīnums pamodās, tik laimīgs nemaz nebija.

Vispār auksts. Žēl kamaniņbraucējus, boblsejistus un viņu atbalstītājus! Turieties!

Interesants vakars

22.01.2010. Vakars vēls.

Šovakar:

1. ar Alisi visu vakaru runājām par visādiem monarhiem, imperātoriem, diktatoriem, piemēram, Hitleru, Alexandru Lielo, K. Ulmani utt… Vispār secināju, ka visai daudz ko zinu par vēsturi… un arī bioloģiju un viskautko citu… salīdzinājumā ar Alisi!

2. ierēcām kaķi pa viņa paradumu uzgulties jebkura veida klade, grāmatai vai kam tādam… jo viņš tak ir very special! Vispār viņš rada iespaidu, ka viņš taču visu zina un ir gudrāks par visiem. Bet viņš neies lieki sevi apgrūtināt, lai kādam kaut ko mēģināt ieskaidrot.

3. noskatījos Grejas Anatomiju. Viņiem kkā jocīgi iznāk tās sezonas. 6. sezona kkur uz 2 – 3 mēnešiem bija pazudusi, tagad atgriezās. Bet nu vismaz interesanti. Ļoti interesanti.

4. lasīju visādu amerikāņu un angļu blogus. Bišķi tā kā nopriecājos, ka tik maz cilvēki runā un saprot latviski. Rakstīt tad var, bet neviens jau neko nesaprot.

5. apspriedāmies par tēmu: Igaunijas attieksme pret Latviju pēc tās pilnīga bankrota! Vai viņi pagaidīs, kamēr šeit neviens vairs nebūs un tad savāks teritorijas kā nevienam nepiederošas vai arī kko ātrāk pasāks?

Vispār šodien novannojos, pa vidam vēl lecot no vannas ārā un skatoties kamaniņu čempjonāta atklāšanas cermonijas uguņošanu, un tagad sajūta tāda viegli pacilājoša. 

PS. runājot par Hitleru – jau pirms pāris dienām nejauši ieslēdzot History kanālu, skatījos, ka viņam bilde ar foksterjeru ekrānā parādās. Tad nu sāku izpēri mātē-gūglē. Izrādās, ka viņam ir patikuši suņi. Wikipēdijās uzraku, ka viņam ir bijuši suņi Rolfs, Ralfs un Blondie. Laikam jau viņam vairāk patikuši tādi vācu aitas šķirnes mīļumiņi. Foksterjers varbūt vienkārši gadījies kadrā… Vispār aju liekas, ka foksterjers varētu būt tik liela zvaigzne, ka Hitleram nāktos atkāpties viņa ēnā. Vismaz Siisi māk parādīt vietu visiem, kuriem vajag parādīt, kurš šeit ir boss. Baigi interesanti uzrakt atkal un atkal ko jaunu par visu.

Igauņu tautas pārsteidzošā daba

22.01.2010.

Šodien Siguldā redzēju kā 2 igauņu tautas pārstāvji, neskatoties uz to, ka arā bija nieka mīnuss 15 grādi un vidusmēra ziemeļnieciskais latvietis tos 50 metrus no mašīnas līdz veikalam mēroja rikšiem vien, vienkārši sildījās! Jāpiebilst – ārpus bussiņa un pie reizes sitot igaunisko klačiņu…

Igauņi ta vienmēr ir bijuši visai jocīgi! Bet vienu dienu klausījos, ka kkāds tur kkādas universitātes profesors no kkādas svešvalsts sāka stāstīt, ka vispār šaize liela, jo mums draud globālā atdzišana! Man pastāv pamatotas aizdomas, ka pie šādiem novērojumiem viņš bija nonācis pēc 3 dienu pavadīšanas mājās bez centrālās apkures un visām citām siltuma iegūšanas iespējām! Kur tad pēdējo gadu runas par to, ka oi, oi, oi – globālā sasilšana, oi, oi… sasilsim un viss… Laikam jau arī zinātnisko pētniecības staciju pētījumi korelē ar temperatūru ārā. 

Kā teica Briģis (prof. epid.-prof.-ped.-pid.) : ir ticami meli, ir neticami meli un ir statistika!

Tad nu vērojot igauņus sauļojoties stāvlaukumā sapratu, ka laikam jau no statistikas kā tādas apguves nav bijusi nekāda jēga, ja nav normāls skaidrojums tai iegūtajai histogrammai vai skaitlim mistiskajam. Pašlaik izskatās, ka iekš globālās sasilšanas vērojot to hermeneitiskajā prizmā ar hidrohalogēna rūtojumu un ņemot vērā Sartra sarkanās grāmatas galvenās atziņas, šobrīd vērojama globālā atdzišana!

Vēl –  igauņi grib ieviest Eiro pirms visiem citiem! Lai viņiem veicās ar to! Vismaz tas sildīs viņu sirdis.