Home Office

Jau otrais mēģinājums iekļūt Bulgārijā nogāja greizi.

Man ir love/hate attiecības ar Home Office. No vienas puses, prieks par mieru un mazāk bullshitu sēžot mājās. No otras puses, trūkst mērķis. Sevis disciplīna ir dažreiz. Rakstu aprūpes plānus katru dienu. Esmu sapratusi, ka 3 gadu garumā īsti neko jaunu neesmu apguvusi, bet nevis, jo nav bijusi griba, bet gan jo nekas nav iemācīts. Un laikam jau tas ir iemesls manai nemotivētībtai. Ir tik maz kas jauns dots, ka peh, kāpēc gan vispār kas būtu jāmācās. Bet rīt pirmā skolas diena klātienē.

Bet nu klātiene būs arī interesanta… nē, sēžamvietas mēs nevaram mainīt, jo tas tā ir kaut kur ierakstīts, kaut kādā Korona plānā. Why? Jo ir Korona un tēpēc neviens iepriekš nevarēja mums uzprasīt kā mēs gribam sedēt?! Jo mazā Jillai, kura nevar labi redzet, jāsēž pašās klases beigās?! Pie visa vainīga Korona. Vai arī vienkārši Koron/idiotisms. Tas mani kaitina vēl vairāk par pašu slimību.

Nedomāju, ka Koronas skaitļi būtu samazinājušies, jo slimība būtu apkarota. Šeit tas vairs nav populāri skriet pie ārsta uz paraugu ņemšanu, tikai ja Jūlia no otra ielas gala nošķaudījās 2xreizes uz ielas no savas putekšņu alerģijas. Cilvēki laikam jau ir pārgājuši no tās fāzes, ka Home Offices un karantīnas mājās bija populāras un stilīgas. 80 tūkstošu pilsētā, kura dzīvoju, ir labi ja 12 akūti saslimšanas gadījumi. Cik ilgi vēl mēs būsim ieslēgti mūsu būrīšos Koronas dēļ? Vidējais vecums Koronas mirušajiem Vācijā ir 82 gadi (tas ir VIDĒJAIS vecums). Vai tiešām Korona bija vienīgais iemesls kāpēc šie cilvēki mira? Vai nevarētu būt, ka lielai daļai no šiem jau bija vismaz 40% fizioloģisks nieru funkciju samazinājums un visādi citi vecuma noteikti orgānu darbības ierobežojumi, kas pat nav īsti patoloģiski, bet gan vienkārši tā notiek… Kāpēc neslēdzam autobāņus, jo uz autobāņiem nositās arī jauni cilvēki?!

Nope. Man nav bail no Korinas, man nav pret to arī respekts. Uz pasaules ir arī citas sērgas, kuras ir daudz postošākas un par ko neviens nerunā, jo tās jau skar tikai “Āfriku un mazattīstītās valstis”.

Second Hand

No nākošās nedēļas 2 nedēļas mācīības no mājām, jo skolai ir paranoja vai arī nav iedvesma atsākt mācības ierastajā režīmā. Pēdējais teorijas bloks pirms eksāmeniem. Tad nu pēdējo nedēļu vairāk vai mazāk pavadīju stellējot kopā savu jauno darba vietu Trikolora istabā, kas vēlāk pēkšņi izrādījās arī Leo istaba. Interneta sarīkošana vien paņēma mazliet nervus un viena 10 metrīga kabeļa vietā viesistabā pietiktu ar 3 m kabeli. Diena, kad cilvēki var uz ielas nolikt līdzņemšanai mēbeles bija ļoti produktīva un atrisināja visas manas mēbeļu sagādāšanas problēmas. Neredzu iemeslu doties uz IKEA, stāvēt rindā, iepirkt mēbeles, kuras īsti nav plānotas un kuras ilgtermiņā nav paredzētas. Jā, pēc vietējās likumdošanas tā skaitās zādzība, jo neviens it kā nedrīkst āra izliktās mēbeles ņemt līdzi, bet nu second hand ir dabai draudzīgāka.

Brīnišķīga nedēļa ar tikai 2 darba dienām. Nu jā, par to arī strādāju visu pēdejo nedēļu bey brīvdienām. Ups, izrādās, ka man bija īss kontakts ar pacientes māti, kura vēlāk izrādījās Korona pozitīva, bet man bija maska un kontakts bija tiešām īss. Tagad jāpilda dienasgrāmata bez jebkādām konsekvencēm, jo man ir ik pa laikam temperatūra paaugstinājusi jau vienmēr bijusi, un arī tagad ir. Bet nu labi, es pildu savu koronas dienasgrāmatu un viss ir bumbās. Visas iesaistītās puses ir lietas kursā par manām temperatūrām un labi ir.

Jā, krīze šeit jorojām nav. Vismaz no 7.maija bērnu spēļu laukumi būs atvērti. Beidzot! Te galvenais bija atvērt mēbeļu veikalus, kur vienlaicīgi slēgtās telpās uzturas simptiem cilvēku, bet bērnu spēļu laukumi svaigā gaisā bija tabū. Es esmu mazliet par un mazliet pret maskām, bet šķiet, ka ar tām būs jāsadzīvo ilgāku laiku. Jānogaida, kamēr katram būs 10 dažādas sagādātas un tad es sagādāšu masku sev. Katru dienu masku nēsāt 8 stundas darbā ir izaicinājums, tapēc man ir loop šalle mutes un deguna nosegšanai.

Prieks!

Ir jāpriecajās par to kas ir, nevis jālauza galva par to, kas nav! Biju ļoti garā pastaigā ar Clēru un jā, viņa man atkal un atkal atgādina par to, ka ir jānovērtē to, kas ir. Tā bija arī aktuāla tēma darba sakarā. Iepazīstot āfrikāņu kultūru un dzīves uztveri, mani tā fascinē ar vien vairāk un vairāk. Cik gan maldīgi ir steriotipi un pirmie iespaidi. Jā, arī visu Āfriku nevar likt pār vienu kārti un visus cilvēkus nevar vienadi vērtēt, bet aiz tā šķietamā lēnīguma un slinkuma slēpjās tāda izturība, pacietība, pateicība un dzīves spars. Tur, kur citu tautību un kultūru bērni būtu uztaisījuši drāmas ar kliegšanām un raudāšanām, ir labi ja īsa sejas savilkšana sāpēs vai klusa pār vaigu ritoša asara. Bērnam, kuram būtu jāņemās svarā un es labprāt gribētu dot vienu sulas paciņu pēc otras, bērns grib dzert ūdeni un nivērtē arī to, jo tīrs ūdens arī nav pašsaprotama lieta citviet pasaulē. Sirds sāp. Nošķirtība no ģimenes, bet ģimene ir meiteni paši nodevuši ārstēšanā uz Vāciju, jo citas iespējas nav. Tas ir bērns, kurš jau ir pieaudzis. Kurš ir ļoti ātri vācu valodu iemācījies, jo citas iespējas saprasties nav. Bērns, kuru dažreiz nevajag izklaidēt, kura bieži izklaidējās pati, nodarbina sevi. Kura ir pieradusi pie dažādiem darbiniekiem, kuri rūpējās par viņu profesionāli. Jā, tas kas viņai ir praktiski nepieciešams, tas ir nodrošināts. Bet atšķirtība no ģimenes, no ierastās vides… Es domāju, ka daudziem pieaugušajiem jau ir problemātiski uz citām vietām (pilsētām, nemaz nerunājot par valstīm) pārcelties, bet bērnam man šķiet, ka tas ir vēl daudz trakāk.

Pirmais zaļums ir pārgājis, pamazām iestājās nobriedusi vasara. Dārzs ir jālaista. Tomāti ir iestādīti. No baltām terases flīzēm peļu atliekas nokasītas un noskrubinātas (paldies Monstri).

Krīze. Jā. Bet vai Koronas?

Atvaļinājums iet uz beigām. Pagajušajā nedēļā man vēl bija iedvesma kaut ko darīt pa māju un ņemties, bet šonedēļ bija jau grūtāk sevi auspowern un iedvesma bija noplakusi, problēmas ar gulēšanu. Visi runā joprojām par K. Bet liekas, ka neviens neko nelasa. Panika. Krīze. Tikai 0,1% populācija skarta. Es nevienu nepazīstu kurš ir skarts. 80 tūkstošu pilsetā 40 pacienti, kādi 10-15 jau atzīti, ka izveseļojušies. Ir uzskats, ka slimnīcas ir ”pārpildītas”, bet vismaz mūsu slimnīcā nekas nenotiek. Pat tas, kas parasti notika… nekas ir nekas. Cilvēki, kas citos apstākļos cīnās un darās, tagad ir iebaidīti, nobijušies, neko nesaka. Liekas, ka pamazām pārvēršamies par ”Lielā brāļa” sabiedrību, kur brālis redz un kontrolē katru mūsu kustību. Izdoma par aplikācijām, kas sekotu katras personas pārvietošanai un ziņotu par potenciālu kontaktu ar K saslimušu personu. Ģeniālie speciālisti, kuri iesaka lietot maskas ik katram un visu laiku esot ārpus mājas, jūs neesat redzējuši kā tās maskas tiek bīdītas turpu un šurpu, kā tiek bakstīts sejās, kā dažiem maskas jau ir apvēlušās un brūnganas… nu es tur terapeitisko vai profilaktisko effektu neredzu.

Trikolors nelaimīgs, jo viņai ir diētiskā barība. Viņai negaršo. Nevar samierināties. Bet ar katru jaunu barību viņai pirmās 3 dienas iet traki. Pēc tam samierinās un viņai tagad garšo visas iepriekšējās diētiskās barības. Vakarnakt mēs abas slikti gulējām.

Kaut kas pozitīvs: visam iespējamajam ir samainītas vasaras riepas. No rītdienas sākas šeit vasara (vāciešiem tas skaitās pavasaris) un svētdien mēs grillējam. Leo vēdera darbības uzlabojošās zāles tika izmēģinātas un darbojas. Bet laikam no rītdienas vasaras sākšanās abus monstrus redzēšu ļoti maz, kā jau vasarā. Verneram (melnajam, izkastrētajam) joprojām sāp sirds par to, ka viņš ir izkastrēts un viņš regulāri nāk izkliegt savu sāpi uz mani. Viņš ir skaļš un ļoti runātīgs kaķis.

Krīze! Krīze! Kāda krīze?!

Daudzi dzīvo ar tādu krīzes sajūtu, ka viss ir briesmīgi un Korona ir šausmīga. Bet kad Tu pajautā kas tieši ir traki un slikti un ko nav iespējams pašlaik izdarīt un veikt, tad nekas jau tāds vēl nav noticis… Jā, slimnīca gatavojas ”sliktākajam”, bet kas tieši ir sagaidāms? Ka intensīvā nodaļa būs pilna? Tā jau tagad ir bieži pilna. Tas ka būs vairāk pacienti? Tagad slimnīca ir ļoti tukša un nāk tikai tādi, kuri nevar palikt mājās. Nevar iet ārā? Var iet ārā, tikai ne baros. Ģimenes joprojām var iet ārā kopā, lai cik lielas vai mazas tās būtu. Nevar vairs ganīties pa veikaliem baros vazāties un šmotkas pirkt.

Ir arī sava pozitīvā puse. Kaķiem ir pilnas dienas serviss. Man ir piespiedu brīvprātīgā kursa darba raksīšana nākoso 2 nedēļu garumā. Varēšu leo apdrošināšanas papīrus un ceļojuma apdrošināšanas papīrus savest kārtībā (54Eur par lidojumu man un Heiko uz Sofiju un atpakaļ… nu ja pazaudēšanu, tad pazaudēšu). To do sarakstu varēšu izpildīt.

Visi skrien kā traki, pērk dezinfekcijas līdzekļus un maskas. Bet vai kāds atver logu un izvēdina telpas kārtīgi regulāri? Nē, tas nav stilīgi. Roberta Kocha institūts telpu vēdināšanu ir minējis katrā savā ieteikumā, bet vai kāds lasa officiālos ieteikumus? Nope. Vai kāds no preses un medijiem padod tos tālāk? Nope. Liekas, ka veselais saprāts ir zaudējis cīņā ar panikas cēlājiem.

Vēl viens izpratnes jautājums ir Corona pozitīvis un Corona saslimušas personas. Personas, kuras ir notestētas Corona pozitīvi, ne vienmēr ir slimas. Vai arī ir ar ļoti viegliem saaukstešanās simptomiem. Daži tiek pie testa tikai, jo ir bijuši kontaktā… un ir pozitīvi bez jebkādiem simptomiem. Ir maldinoši šādas personas saukt par ”saslimušajiem”.

Secinājums: Keep calm and carry on.

Starp aizām

Es pēdējās dienās esmu saskārusies ar tik daudz lietam, kas liekas neiedomājamas, nereālas. Sākumā cīnijos un izteicu savas domas, bet nē, nav jēgas cīnīties ar to vilni. Ir forši, ka māsām līdzīgas domas. Visādi citādi, vēl tikai rītdiena un tad 2 nedēļas ”atvaļinājum”. Šķiet, ka neviens kurss pirms mums nav tik aktīvi gatavojies kursa darbu rakstīšanai. Bet šeit Vācijā viss ir ciet. Skolas, biblotēkas. Visi iespējamie pasākumi un kursi ir atcelti. Paliek internets un dīvāns. Un kursa darbs. Visdrīzāk no pirmndienas būs aizliegts iziet no mājas bez iemesla. Tikai pie ģimenes ārsta, uz aptieku un uz veikalu iepirkt pārtikas produktus. Uz darbu tikai tie, kuriem ir speciālas izziņas, ka darbs bez šiem cilvēkiem nevar iztikt. Piektdien tādu izziņu dabūju. Na jā.

Šķiet, ka sabiedrība ir pārliecībā, ka slimnīcas ir pārpildītas ar koronas pacientiem un mēs strādājam dienu un nakti. Realitāte ir tāda, ka daudzas ne tik svarīgas manipulācijas ir atliktas. Tiem, kam esam vajadzīgi, pie mums tiek. Strādājam uz priekšu. Bez apmeklētājiem, bez ģimenes locekļiem. Viss liekas tik mierīgi, tik sterili. Koronas pacienti? Vakar pirmajam pacientam pozitīvs rezultāts. Pacients iet pīpēt, tātad nav ”intensīvs”. Ar to arī stāsts ir beidzies. Tas nav kā sabiedrība to iedomājās, ka intensīvās nodaļas pilnas un nodaļās pilnas. Nav tā. 15 tūkstoši ”inficēto” Vācijā. Tieši tā, inficēto, nevis saslimušo, jo pēc Roberta Koha institūta sniegtās informācijas aptuveni 80% nav simptomi vai ir viegli saausktēšanās simptomi.

Es netaisos skraidīt apkārt un sevi speciāli aplipināt vai arī kādu citu riskēt, bet sēdēšana mājās apdraud mani vairāk, nekā Korona. Es domāju, ka tāda neesmu tikai es, bet arī daudzi citi. Jau tas vien, ka mans no manas diabetoloģes nozīmētā terapija ir mīnus 1 kg mēnesī, ka fiziskās aktivitātes ir svarīgas manai ogļhidrātu vielmaiņai, ka es tik un tā turpināšu braukt ar riteni. Jā, es varu atzīties, ka šidien biju ar manu vīru pastaigāties. Bet kādēļ lai es neietu ar viņu svaigā gaisā, ja jau mēs mājās esam tā pat kopā?! Un saules gaismā visi baciļi mirst ātrāk.

Pavasarsi ir klāt. Dzīve ir brīnišķīga. Esmu pamazām nonākusi vecajās sliedēs pēc depresīvas ziemas un darba ne īpaši jaukā nodaļā. Nogurdinoši, jā. Vakar aizgāju mazliet pa dienu pagulēt, pamodos 4 stundas vēlāk. Šodien (pirmndienā) ir mazliet piektdienas noskaņojums, jo rīt un parīt nakts maiņas un tad 4 dienas brīvas, cik nu brīvas, bet nu vismaz uz darbu nav jādodas. Bet ir jādodas uz pilsētas domi, lai pieteiktos pilsonībai, ir jātiekas un jāizstāsta vīziju par auto stāvvietu pie mājas. Piektdien ir jāpamācās. Un sestdien, kamēr Heiko būs Belģijā nirt, tikmēr es ceru nobeigt vienu Upasalas universitātes studiju projektu. Un vēl piektdien beidzot pie friziera.

Papildus mierinājums, ka Leo rītdien beidzot tiks izņemtas šuves un viņš varēsi iet atkal ārā un man nebūs vairs jāklausās viņa drāmas un bļaušanas orģijas. Jā, Leo var nokaitināt un izvest no pacietības. Ļoti, ļoti. Viņa melnais pretinieks jau arī viņu speciāli kaitina atnakot un iezīmējot mūsu dārzu kā viņa teritoriju.

Sapratu, ka man patīk esošais dizains blogam. Tāds Trikolora krāsās.

Esmu atpakaļ

bet nezinu uz cik ilgu laiku. Nezinu cik aktuāla man ir bloga rakstīšana tagad. Ļoti daudzas lietas šķiet, ka pēdējā laikā ir mainījušās. Nav iedvesma vairs. Ir skola, kam arī nav iedvesma. Darbā noskriešanās un arī biedējošais praktiskais eksāmens nav aiz kalniem. Nezinu, kurā nodaļā man piedāvās darbu un šķiet, ka nekur nebūs labi. Cerības, ka viss būs labāk, kad tikšu galā ar skolu.

Labi, ka maģistrs ir galā. Vismaz kaut kas nobeigts. Atvieglojums. Bet man ir jau nākošie mērķi, piemēram, pieteikšanās pilsonībai, mazais kurss Upsalas unversitātē, kas varētu pavērst/ paplašināt perspektīves darba jomā, bet tik un tā negribu pavadīt savu dzīvi sastrēgumos.

Vēl jau ir tā lieta ar diabētu, kas ierobežo dzīvi. No otras puses, jo labāk tas tiek kontrolēts, jo labākas izredzes uz normālu nākotni, bez amputācijām, nieru problēmām, redzes problēmām un visa pārējā. Varbūt tā ir tikai mana problma, ka darbā es esmu pārāk daudz redzējusi un pieredzējusi, tāpēc man ir lielāks respekts pret lielo D. Un es esmu pārāk jauna tik izteiktai formai. Na jā, dzīvosim redzēt. Bet tas ir maratons, tas nav sprints. Ir cilvēki, kuri turpina dzīvot kā parasti un domā, ka varbūt lielais D liks viņus mierā, bet tā nav. Nu jā, atkal pieļāvu kļūdu un palasīju, ko cilvēki raksta forumos. Nu neko gudru un labi viņi tur neraksta. Lieka laika tērēšana. Un jānometās man arī.

Trikolors jau otro nakti silda man kājas. Bet mums abām pietrūkst Leo. Vakar nonāca viņš klīnikā. Vakar viņu operēja. Zarna daļēja paralizēta. Viņš ir piedzīvojis daudz ciešanu pirms viņš nonāca šeit. Lauzts un nepareizi saaudzis iegurnis, nieres arī neziskatās labi (bet labarotorijas rezultāti vēl labi), vēdera dobums acīmredzot arī cietis. Nu nabaga Leo. Lai kāds viņš būtu, viņš ir mūsu Leo.

12 Stundas

Dašreiz ir labi vienkārši 12 stundas nogulēt. Vienkārši tā. Ar Trikolora miega hormoniem. Viņa to var ļoti labi. Pa nekti mūs it kā esot apciemojis arī Leo. Bet kamer viņš nebļauj, tikmer es viņu parasti nemanu. Bet viņi pēdejā laikā abi kļuvuši par iekšas kaķiem.

Ir tāds forša ziemas sajūta pamazām. Ar gaismiņām. Svecēm. Un pēdejo zāles pļaušanu šajā gadā. Cerams. Tikai Ziemassvētku komercializācija ir katru gadu ar vien trakāka un katru gadu gribas un es pamazām cenšos samazināt ar vien vairāk visus pričendāļus. Nevajag man neko. Tikai Ziemassvētku džemperus un egli. Kaķi gan tika pie saviem spot-oniem. Nebija viņi laimīgi.

Stokholma-Rīga, 2018

Izrādās, ka man bija jāveic vēl labojumi manā never-ending Maģistra sērijā. Nosūtīju. E-pasts no recenyentes bija labs – nu Tu esi nokārtojusi pēdējo pārbaudījumu, bet nu veic vēl labojumus un tad Tev viss tiks ieskaitīts. Veicu labojumus. Es ceru, ka sāga kaut kad beidzot beigsies, jo pēc tam vēl rezultāti jāiesniedz tālāk un tad varbūt nākoso 2 mēnešu laikā rezultāti tiks apstiprināti Zviedrijā un tad pēc 200Eur un 6 menešiem arī Vācijā. Ko es darīšu ar meģistru tālāk? Ierāmēšu sertifikātu un pielikšu viesistabā pie sienas. Pagaidām neredzu tam nekādu jēgu šeit Vācijā maģistram. Bet tas jau ir kā vienmēr. Sākumā šķiet, ka nav jēga, bet tad jēga rodās… Varbūt tomēr paskatīties ko piedāvā DE darba iespējas. Clēra ir mans piemērs. Jā, mācījās māsu asistntos, tagad strādā Deutsche Bahn ofisā un kāpj pa karieras kāpnēm. Uzņēmību man vajag. No otras puses, man nav iedvesma braukāt uz Disseldorfu un Ķelni. Jā, vilcieni forša lieta, bet nu žēl manu nervu, laika un visbeidzot arī naudas. Sastrēgumi te ir traki. Bet pamazām jāsāk domāt, kas būs pēc 2020.gada augusta. Turpināt strādāt manā slimnīcā? Vai arī kaut kur citur doties?