Krīze! Krīze! Kāda krīze?!

Daudzi dzīvo ar tādu krīzes sajūtu, ka viss ir briesmīgi un Korona ir šausmīga. Bet kad Tu pajautā kas tieši ir traki un slikti un ko nav iespējams pašlaik izdarīt un veikt, tad nekas jau tāds vēl nav noticis… Jā, slimnīca gatavojas ”sliktākajam”, bet kas tieši ir sagaidāms? Ka intensīvā nodaļa būs pilna? Tā jau tagad ir bieži pilna. Tas ka būs vairāk pacienti? Tagad slimnīca ir ļoti tukša un nāk tikai tādi, kuri nevar palikt mājās. Nevar iet ārā? Var iet ārā, tikai ne baros. Ģimenes joprojām var iet ārā kopā, lai cik lielas vai mazas tās būtu. Nevar vairs ganīties pa veikaliem baros vazāties un šmotkas pirkt.

Ir arī sava pozitīvā puse. Kaķiem ir pilnas dienas serviss. Man ir piespiedu brīvprātīgā kursa darba raksīšana nākoso 2 nedēļu garumā. Varēšu leo apdrošināšanas papīrus un ceļojuma apdrošināšanas papīrus savest kārtībā (54Eur par lidojumu man un Heiko uz Sofiju un atpakaļ… nu ja pazaudēšanu, tad pazaudēšu). To do sarakstu varēšu izpildīt.

Visi skrien kā traki, pērk dezinfekcijas līdzekļus un maskas. Bet vai kāds atver logu un izvēdina telpas kārtīgi regulāri? Nē, tas nav stilīgi. Roberta Kocha institūts telpu vēdināšanu ir minējis katrā savā ieteikumā, bet vai kāds lasa officiālos ieteikumus? Nope. Vai kāds no preses un medijiem padod tos tālāk? Nope. Liekas, ka veselais saprāts ir zaudējis cīņā ar panikas cēlājiem.

Vēl viens izpratnes jautājums ir Corona pozitīvis un Corona saslimušas personas. Personas, kuras ir notestētas Corona pozitīvi, ne vienmēr ir slimas. Vai arī ir ar ļoti viegliem saaukstešanās simptomiem. Daži tiek pie testa tikai, jo ir bijuši kontaktā… un ir pozitīvi bez jebkādiem simptomiem. Ir maldinoši šādas personas saukt par ”saslimušajiem”.

Secinājums: Keep calm and carry on.

Starp aizām

Es pēdējās dienās esmu saskārusies ar tik daudz lietam, kas liekas neiedomājamas, nereālas. Sākumā cīnijos un izteicu savas domas, bet nē, nav jēgas cīnīties ar to vilni. Ir forši, ka māsām līdzīgas domas. Visādi citādi, vēl tikai rītdiena un tad 2 nedēļas ”atvaļinājum”. Šķiet, ka neviens kurss pirms mums nav tik aktīvi gatavojies kursa darbu rakstīšanai. Bet šeit Vācijā viss ir ciet. Skolas, biblotēkas. Visi iespējamie pasākumi un kursi ir atcelti. Paliek internets un dīvāns. Un kursa darbs. Visdrīzāk no pirmndienas būs aizliegts iziet no mājas bez iemesla. Tikai pie ģimenes ārsta, uz aptieku un uz veikalu iepirkt pārtikas produktus. Uz darbu tikai tie, kuriem ir speciālas izziņas, ka darbs bez šiem cilvēkiem nevar iztikt. Piektdien tādu izziņu dabūju. Na jā.

Šķiet, ka sabiedrība ir pārliecībā, ka slimnīcas ir pārpildītas ar koronas pacientiem un mēs strādājam dienu un nakti. Realitāte ir tāda, ka daudzas ne tik svarīgas manipulācijas ir atliktas. Tiem, kam esam vajadzīgi, pie mums tiek. Strādājam uz priekšu. Bez apmeklētājiem, bez ģimenes locekļiem. Viss liekas tik mierīgi, tik sterili. Koronas pacienti? Vakar pirmajam pacientam pozitīvs rezultāts. Pacients iet pīpēt, tātad nav ”intensīvs”. Ar to arī stāsts ir beidzies. Tas nav kā sabiedrība to iedomājās, ka intensīvās nodaļas pilnas un nodaļās pilnas. Nav tā. 15 tūkstoši ”inficēto” Vācijā. Tieši tā, inficēto, nevis saslimušo, jo pēc Roberta Koha institūta sniegtās informācijas aptuveni 80% nav simptomi vai ir viegli saausktēšanās simptomi.

Es netaisos skraidīt apkārt un sevi speciāli aplipināt vai arī kādu citu riskēt, bet sēdēšana mājās apdraud mani vairāk, nekā Korona. Es domāju, ka tāda neesmu tikai es, bet arī daudzi citi. Jau tas vien, ka mans no manas diabetoloģes nozīmētā terapija ir mīnus 1 kg mēnesī, ka fiziskās aktivitātes ir svarīgas manai ogļhidrātu vielmaiņai, ka es tik un tā turpināšu braukt ar riteni. Jā, es varu atzīties, ka šidien biju ar manu vīru pastaigāties. Bet kādēļ lai es neietu ar viņu svaigā gaisā, ja jau mēs mājās esam tā pat kopā?! Un saules gaismā visi baciļi mirst ātrāk.

Pavasarsi ir klāt. Dzīve ir brīnišķīga. Esmu pamazām nonākusi vecajās sliedēs pēc depresīvas ziemas un darba ne īpaši jaukā nodaļā. Nogurdinoši, jā. Vakar aizgāju mazliet pa dienu pagulēt, pamodos 4 stundas vēlāk. Šodien (pirmndienā) ir mazliet piektdienas noskaņojums, jo rīt un parīt nakts maiņas un tad 4 dienas brīvas, cik nu brīvas, bet nu vismaz uz darbu nav jādodas. Bet ir jādodas uz pilsētas domi, lai pieteiktos pilsonībai, ir jātiekas un jāizstāsta vīziju par auto stāvvietu pie mājas. Piektdien ir jāpamācās. Un sestdien, kamēr Heiko būs Belģijā nirt, tikmēr es ceru nobeigt vienu Upasalas universitātes studiju projektu. Un vēl piektdien beidzot pie friziera.

Papildus mierinājums, ka Leo rītdien beidzot tiks izņemtas šuves un viņš varēsi iet atkal ārā un man nebūs vairs jāklausās viņa drāmas un bļaušanas orģijas. Jā, Leo var nokaitināt un izvest no pacietības. Ļoti, ļoti. Viņa melnais pretinieks jau arī viņu speciāli kaitina atnakot un iezīmējot mūsu dārzu kā viņa teritoriju.

Sapratu, ka man patīk esošais dizains blogam. Tāds Trikolora krāsās.

Esmu atpakaļ

bet nezinu uz cik ilgu laiku. Nezinu cik aktuāla man ir bloga rakstīšana tagad. Ļoti daudzas lietas šķiet, ka pēdējā laikā ir mainījušās. Nav iedvesma vairs. Ir skola, kam arī nav iedvesma. Darbā noskriešanās un arī biedējošais praktiskais eksāmens nav aiz kalniem. Nezinu, kurā nodaļā man piedāvās darbu un šķiet, ka nekur nebūs labi. Cerības, ka viss būs labāk, kad tikšu galā ar skolu.

Labi, ka maģistrs ir galā. Vismaz kaut kas nobeigts. Atvieglojums. Bet man ir jau nākošie mērķi, piemēram, pieteikšanās pilsonībai, mazais kurss Upsalas unversitātē, kas varētu pavērst/ paplašināt perspektīves darba jomā, bet tik un tā negribu pavadīt savu dzīvi sastrēgumos.

Vēl jau ir tā lieta ar diabētu, kas ierobežo dzīvi. No otras puses, jo labāk tas tiek kontrolēts, jo labākas izredzes uz normālu nākotni, bez amputācijām, nieru problēmām, redzes problēmām un visa pārējā. Varbūt tā ir tikai mana problma, ka darbā es esmu pārāk daudz redzējusi un pieredzējusi, tāpēc man ir lielāks respekts pret lielo D. Un es esmu pārāk jauna tik izteiktai formai. Na jā, dzīvosim redzēt. Bet tas ir maratons, tas nav sprints. Ir cilvēki, kuri turpina dzīvot kā parasti un domā, ka varbūt lielais D liks viņus mierā, bet tā nav. Nu jā, atkal pieļāvu kļūdu un palasīju, ko cilvēki raksta forumos. Nu neko gudru un labi viņi tur neraksta. Lieka laika tērēšana. Un jānometās man arī.

Trikolors jau otro nakti silda man kājas. Bet mums abām pietrūkst Leo. Vakar nonāca viņš klīnikā. Vakar viņu operēja. Zarna daļēja paralizēta. Viņš ir piedzīvojis daudz ciešanu pirms viņš nonāca šeit. Lauzts un nepareizi saaudzis iegurnis, nieres arī neziskatās labi (bet labarotorijas rezultāti vēl labi), vēdera dobums acīmredzot arī cietis. Nu nabaga Leo. Lai kāds viņš būtu, viņš ir mūsu Leo.

12 Stundas

Dašreiz ir labi vienkārši 12 stundas nogulēt. Vienkārši tā. Ar Trikolora miega hormoniem. Viņa to var ļoti labi. Pa nekti mūs it kā esot apciemojis arī Leo. Bet kamer viņš nebļauj, tikmer es viņu parasti nemanu. Bet viņi pēdejā laikā abi kļuvuši par iekšas kaķiem.

Ir tāds forša ziemas sajūta pamazām. Ar gaismiņām. Svecēm. Un pēdejo zāles pļaušanu šajā gadā. Cerams. Tikai Ziemassvētku komercializācija ir katru gadu ar vien trakāka un katru gadu gribas un es pamazām cenšos samazināt ar vien vairāk visus pričendāļus. Nevajag man neko. Tikai Ziemassvētku džemperus un egli. Kaķi gan tika pie saviem spot-oniem. Nebija viņi laimīgi.

Stokholma-Rīga, 2018

Izrādās, ka man bija jāveic vēl labojumi manā never-ending Maģistra sērijā. Nosūtīju. E-pasts no recenyentes bija labs – nu Tu esi nokārtojusi pēdējo pārbaudījumu, bet nu veic vēl labojumus un tad Tev viss tiks ieskaitīts. Veicu labojumus. Es ceru, ka sāga kaut kad beidzot beigsies, jo pēc tam vēl rezultāti jāiesniedz tālāk un tad varbūt nākoso 2 mēnešu laikā rezultāti tiks apstiprināti Zviedrijā un tad pēc 200Eur un 6 menešiem arī Vācijā. Ko es darīšu ar meģistru tālāk? Ierāmēšu sertifikātu un pielikšu viesistabā pie sienas. Pagaidām neredzu tam nekādu jēgu šeit Vācijā maģistram. Bet tas jau ir kā vienmēr. Sākumā šķiet, ka nav jēga, bet tad jēga rodās… Varbūt tomēr paskatīties ko piedāvā DE darba iespējas. Clēra ir mans piemērs. Jā, mācījās māsu asistntos, tagad strādā Deutsche Bahn ofisā un kāpj pa karieras kāpnēm. Uzņēmību man vajag. No otras puses, man nav iedvesma braukāt uz Disseldorfu un Ķelni. Jā, vilcieni forša lieta, bet nu žēl manu nervu, laika un visbeidzot arī naudas. Sastrēgumi te ir traki. Bet pamazām jāsāk domāt, kas būs pēc 2020.gada augusta. Turpināt strādāt manā slimnīcā? Vai arī kaut kur citur doties?

Nogurums

Nogurums un sestdien aprūpes kongress Krefeldā. Tikai 7diena brīva. Gribas mazliet miera. Bet miers laikam sevī jāatrod. Un gultā. Varētu pamēģināt arī Leo pieeju ar gulēšanu uz galda. Nu nedrīkst viņš uz galda, tāpēc ģeniālais kaķis uzguļas uz datora, kas stāv uz galda, bet Leo jau guļ uz datora, kas nav silts un ērts, bet Leo jau ir Leo.

Bija 4 dienas brīvas, bet no tām 3 dienas bija intansīva viesošanās. Bija labi. Pat izcili. Bet tagad pēdējā nedēļa skolā jānobeidz un tad jauni izaicinājumi bērnu intensīvajā nodaļā.

Rakstu idejas Queen Silvia Nursing Award. Lasu citu idejas. Ir interesanti un šausmīgi vienlaikus, jo daudz idejas ir par jaunieviesumiem, lai tikai jaunajām māsām un medbrāļiem nav jāiet uz pacientu istabām un jāskatās kā pacientiem klājās. Galvenais, lai ir visādi sensori, kuru rādītājus var apskatīt datorā un palikt sēdēt māsu istabā. Vispār Vācijas aprūpes sistēmas pamatā ir zems līmenis, kas ar tālākām reorganizācijām būs vēl zemāka padarīta. Laikam to par Millenium paaudzi kaut kad jau rakstīju. Bet no 2020.gada apvienos veco ļaužu aprūpētāju programmu un māszinības. Un līmeni pielāgos veco ļaužu aprūpētājiem. Salīdzinot kā Čopa mācās LV māszinības un kā mēs sēžam un diskutējam par atkritumu šķirošanu… briesmīgi.

Thinking about Sweden

Disleksija?

Mani pēdējā laikā pārņem sajūta, ka es esmu kaut kāda rakstīšanas dislektiķe. Lasu ātri, saprotu visu, bet kad jāsāk rakstīt, tā pazūd burti, mainās burtu secība, tiklīdz apjūku, tā vairs nesaprotu kā vārds pareizi rakstāms un galvā iestājās haoss un ar to ir visam beigas. Tad jāķerās pie gūgles. No otras puses, varbūt pārāk daudz valodas, kas jāizmanto vienlaicīgi. Eh, dzīve ir dzīve.

Vismaz Kursa darba pabeigts un miers.

Ar mani atkal runā kaijas.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Star Wars

Trakā prakse trakajā nodaļā ir beigusies. Nākošā jaundzimušo nodaļā, bet pa vidu skola, kura šķiet forsa, ar visādiem ārstiem… un tad pa vidu iebāž kaut kādu pretīgu grupu darbu ētikā. Pēkšņi ir runa par kaut kādu jau pirms 2 gadiem pazudušu darba apģērba gabalu. Un atbildīgā persona protams nav uz vietas. Kā vienmēr.

Nezinu par maģistra darbu. Šķiet, ka vairāk nekā gadu neviens nelikās ne zinis, bet tagad pirms beigšanas visiem pēkšņi visu vajag. Nafig vajag darba vadītāju, kurš īsssti neko nedara. Eh. Un ko tad, ja ar šo reizi to darbu neapstiprina? Mani jau māc bažas. Tad vēl papildus darbu pēkšņi uzmet, kur ir aizdomas, ka to dara, jo ir mainījušies noteikumi ar šo gadu un es jau dabūju arī 30 kredītpunktus, nevis pa jaunmodīgam 15 kredītpunktus, tāpēc sīpols ir jasaspiež ciešāk. Laikam vistrakākais, ka pieņemu lēmumu, ka uz laiku atsakos no alkoholiskajiem dzērieniem. Tas kopumā nekādas problēmas nerada, izņemot … pēc krietna laika… pirmie teksti, kas tiek rakstīti skaidrā. Un maģistra darba ietvaros varu atzīt, jā, man ir situācijas noteikta atkarība.

Vismaz mans dārgais vīra kungs pārcieš vakardienas terapiju daudz labāk, nekā cerēts. Un Bulgārija ir Star War apģērbu paradīze.

Leo kā jau Leo

Divi vārdi

Divi vārdi. Un pasaule ir citāda. Vērtības ir izmainītas. Daudzas lietas ir mainījušās. Pasaule ir citāda. Hodžkinsa limfoma. Lai gan diagnoze ir slikta, izredzes ir labas. Bet satraukums un neziņa par Heiko paliek. Nākošās nedēļas nebūs vieglas.

Plānot un pārplānot

Ne viss, kas ir saplānots, notiek tā, kā planots. Dažreiz jāmet plāni pie malas un vienkārši viss jāpārplāno savādāk. Manas 6 dienas brīvas beigās bija pavisam savādākas. Nebiju ziemeļos ar Alexu un Diānu, biju uz Ezras dzimšanas dienu. Plūmju kūkas bija ļoti garšīga un rada atkarību. Atklāju jaunu slimnīcu un tagad zinu kā uz turieni aizkļūt bez navigācijas. Mūsu kaķi nemaz nav tik lieli egoisti un mani mazliet atbalstīja morāli. Abi var būt ļoti mīļi un pieklajīgi, kad viņi to grib. Šodien pēdējā brīvdiena, jo dzīve ir dzīve, un līst, kas ir labi priekš dārza. Vienīgi naktī mani apciemoja divi slapji kaķi, kas nav tā patīkamākā lieta dzīvē.

Trikolors. Trikoloram nepatīk, ka dīvāni ir pārklāti. Divu stundu laime uz nepārklāta dīvāna.
Leo sāk savu nedēļu vienkārši burvīgi.

Maģistra darba jaunākā versija iesniegta. Bet statuss nezināms. Kursa darbs pabeigts gandrīz. Nezinu kādā veidā, bet pat iesniedzu power point prezentāciju savā Food and Meal Communication kursā. Tagad esmu iedvesmas pilna pie viena arī nākošo pārbaudījumu tur pabeigt. Tikai īsti nesaprotu vai kurss tiešām ir par Food communication vai par Health Communication.