Esmu atpakaļ

bet nezinu uz cik ilgu laiku. Nezinu cik aktuāla man ir bloga rakstīšana tagad. Ļoti daudzas lietas šķiet, ka pēdējā laikā ir mainījušās. Nav iedvesma vairs. Ir skola, kam arī nav iedvesma. Darbā noskriešanās un arī biedējošais praktiskais eksāmens nav aiz kalniem. Nezinu, kurā nodaļā man piedāvās darbu un šķiet, ka nekur nebūs labi. Cerības, ka viss būs labāk, kad tikšu galā ar skolu.

Labi, ka maģistrs ir galā. Vismaz kaut kas nobeigts. Atvieglojums. Bet man ir jau nākošie mērķi, piemēram, pieteikšanās pilsonībai, mazais kurss Upsalas unversitātē, kas varētu pavērst/ paplašināt perspektīves darba jomā, bet tik un tā negribu pavadīt savu dzīvi sastrēgumos.

Vēl jau ir tā lieta ar diabētu, kas ierobežo dzīvi. No otras puses, jo labāk tas tiek kontrolēts, jo labākas izredzes uz normālu nākotni, bez amputācijām, nieru problēmām, redzes problēmām un visa pārējā. Varbūt tā ir tikai mana problma, ka darbā es esmu pārāk daudz redzējusi un pieredzējusi, tāpēc man ir lielāks respekts pret lielo D. Un es esmu pārāk jauna tik izteiktai formai. Na jā, dzīvosim redzēt. Bet tas ir maratons, tas nav sprints. Ir cilvēki, kuri turpina dzīvot kā parasti un domā, ka varbūt lielais D liks viņus mierā, bet tā nav. Nu jā, atkal pieļāvu kļūdu un palasīju, ko cilvēki raksta forumos. Nu neko gudru un labi viņi tur neraksta. Lieka laika tērēšana. Un jānometās man arī.

Trikolors jau otro nakti silda man kājas. Bet mums abām pietrūkst Leo. Vakar nonāca viņš klīnikā. Vakar viņu operēja. Zarna daļēja paralizēta. Viņš ir piedzīvojis daudz ciešanu pirms viņš nonāca šeit. Lauzts un nepareizi saaudzis iegurnis, nieres arī neziskatās labi (bet labarotorijas rezultāti vēl labi), vēdera dobums acīmredzot arī cietis. Nu nabaga Leo. Lai kāds viņš būtu, viņš ir mūsu Leo.

12 Stundas

Dašreiz ir labi vienkārši 12 stundas nogulēt. Vienkārši tā. Ar Trikolora miega hormoniem. Viņa to var ļoti labi. Pa nekti mūs it kā esot apciemojis arī Leo. Bet kamer viņš nebļauj, tikmer es viņu parasti nemanu. Bet viņi pēdejā laikā abi kļuvuši par iekšas kaķiem.

Ir tāds forša ziemas sajūta pamazām. Ar gaismiņām. Svecēm. Un pēdejo zāles pļaušanu šajā gadā. Cerams. Tikai Ziemassvētku komercializācija ir katru gadu ar vien trakāka un katru gadu gribas un es pamazām cenšos samazināt ar vien vairāk visus pričendāļus. Nevajag man neko. Tikai Ziemassvētku džemperus un egli. Kaķi gan tika pie saviem spot-oniem. Nebija viņi laimīgi.

Stokholma-Rīga, 2018

Izrādās, ka man bija jāveic vēl labojumi manā never-ending Maģistra sērijā. Nosūtīju. E-pasts no recenyentes bija labs – nu Tu esi nokārtojusi pēdējo pārbaudījumu, bet nu veic vēl labojumus un tad Tev viss tiks ieskaitīts. Veicu labojumus. Es ceru, ka sāga kaut kad beidzot beigsies, jo pēc tam vēl rezultāti jāiesniedz tālāk un tad varbūt nākoso 2 mēnešu laikā rezultāti tiks apstiprināti Zviedrijā un tad pēc 200Eur un 6 menešiem arī Vācijā. Ko es darīšu ar meģistru tālāk? Ierāmēšu sertifikātu un pielikšu viesistabā pie sienas. Pagaidām neredzu tam nekādu jēgu šeit Vācijā maģistram. Bet tas jau ir kā vienmēr. Sākumā šķiet, ka nav jēga, bet tad jēga rodās… Varbūt tomēr paskatīties ko piedāvā DE darba iespējas. Clēra ir mans piemērs. Jā, mācījās māsu asistntos, tagad strādā Deutsche Bahn ofisā un kāpj pa karieras kāpnēm. Uzņēmību man vajag. No otras puses, man nav iedvesma braukāt uz Disseldorfu un Ķelni. Jā, vilcieni forša lieta, bet nu žēl manu nervu, laika un visbeidzot arī naudas. Sastrēgumi te ir traki. Bet pamazām jāsāk domāt, kas būs pēc 2020.gada augusta. Turpināt strādāt manā slimnīcā? Vai arī kaut kur citur doties?

Nogurums

Nogurums un sestdien aprūpes kongress Krefeldā. Tikai 7diena brīva. Gribas mazliet miera. Bet miers laikam sevī jāatrod. Un gultā. Varētu pamēģināt arī Leo pieeju ar gulēšanu uz galda. Nu nedrīkst viņš uz galda, tāpēc ģeniālais kaķis uzguļas uz datora, kas stāv uz galda, bet Leo jau guļ uz datora, kas nav silts un ērts, bet Leo jau ir Leo.

Bija 4 dienas brīvas, bet no tām 3 dienas bija intansīva viesošanās. Bija labi. Pat izcili. Bet tagad pēdējā nedēļa skolā jānobeidz un tad jauni izaicinājumi bērnu intensīvajā nodaļā.

Rakstu idejas Queen Silvia Nursing Award. Lasu citu idejas. Ir interesanti un šausmīgi vienlaikus, jo daudz idejas ir par jaunieviesumiem, lai tikai jaunajām māsām un medbrāļiem nav jāiet uz pacientu istabām un jāskatās kā pacientiem klājās. Galvenais, lai ir visādi sensori, kuru rādītājus var apskatīt datorā un palikt sēdēt māsu istabā. Vispār Vācijas aprūpes sistēmas pamatā ir zems līmenis, kas ar tālākām reorganizācijām būs vēl zemāka padarīta. Laikam to par Millenium paaudzi kaut kad jau rakstīju. Bet no 2020.gada apvienos veco ļaužu aprūpētāju programmu un māszinības. Un līmeni pielāgos veco ļaužu aprūpētājiem. Salīdzinot kā Čopa mācās LV māszinības un kā mēs sēžam un diskutējam par atkritumu šķirošanu… briesmīgi.

Thinking about Sweden

Disleksija?

Mani pēdējā laikā pārņem sajūta, ka es esmu kaut kāda rakstīšanas dislektiķe. Lasu ātri, saprotu visu, bet kad jāsāk rakstīt, tā pazūd burti, mainās burtu secība, tiklīdz apjūku, tā vairs nesaprotu kā vārds pareizi rakstāms un galvā iestājās haoss un ar to ir visam beigas. Tad jāķerās pie gūgles. No otras puses, varbūt pārāk daudz valodas, kas jāizmanto vienlaicīgi. Eh, dzīve ir dzīve.

Vismaz Kursa darba pabeigts un miers.

Ar mani atkal runā kaijas.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Star Wars

Trakā prakse trakajā nodaļā ir beigusies. Nākošā jaundzimušo nodaļā, bet pa vidu skola, kura šķiet forsa, ar visādiem ārstiem… un tad pa vidu iebāž kaut kādu pretīgu grupu darbu ētikā. Pēkšņi ir runa par kaut kādu jau pirms 2 gadiem pazudušu darba apģērba gabalu. Un atbildīgā persona protams nav uz vietas. Kā vienmēr.

Nezinu par maģistra darbu. Šķiet, ka vairāk nekā gadu neviens nelikās ne zinis, bet tagad pirms beigšanas visiem pēkšņi visu vajag. Nafig vajag darba vadītāju, kurš īsssti neko nedara. Eh. Un ko tad, ja ar šo reizi to darbu neapstiprina? Mani jau māc bažas. Tad vēl papildus darbu pēkšņi uzmet, kur ir aizdomas, ka to dara, jo ir mainījušies noteikumi ar šo gadu un es jau dabūju arī 30 kredītpunktus, nevis pa jaunmodīgam 15 kredītpunktus, tāpēc sīpols ir jasaspiež ciešāk. Laikam vistrakākais, ka pieņemu lēmumu, ka uz laiku atsakos no alkoholiskajiem dzērieniem. Tas kopumā nekādas problēmas nerada, izņemot … pēc krietna laika… pirmie teksti, kas tiek rakstīti skaidrā. Un maģistra darba ietvaros varu atzīt, jā, man ir situācijas noteikta atkarība.

Vismaz mans dārgais vīra kungs pārcieš vakardienas terapiju daudz labāk, nekā cerēts. Un Bulgārija ir Star War apģērbu paradīze.

Leo kā jau Leo

Divi vārdi

Divi vārdi. Un pasaule ir citāda. Vērtības ir izmainītas. Daudzas lietas ir mainījušās. Pasaule ir citāda. Hodžkinsa limfoma. Lai gan diagnoze ir slikta, izredzes ir labas. Bet satraukums un neziņa par Heiko paliek. Nākošās nedēļas nebūs vieglas.

Plānot un pārplānot

Ne viss, kas ir saplānots, notiek tā, kā planots. Dažreiz jāmet plāni pie malas un vienkārši viss jāpārplāno savādāk. Manas 6 dienas brīvas beigās bija pavisam savādākas. Nebiju ziemeļos ar Alexu un Diānu, biju uz Ezras dzimšanas dienu. Plūmju kūkas bija ļoti garšīga un rada atkarību. Atklāju jaunu slimnīcu un tagad zinu kā uz turieni aizkļūt bez navigācijas. Mūsu kaķi nemaz nav tik lieli egoisti un mani mazliet atbalstīja morāli. Abi var būt ļoti mīļi un pieklajīgi, kad viņi to grib. Šodien pēdējā brīvdiena, jo dzīve ir dzīve, un līst, kas ir labi priekš dārza. Vienīgi naktī mani apciemoja divi slapji kaķi, kas nav tā patīkamākā lieta dzīvē.

Trikolors. Trikoloram nepatīk, ka dīvāni ir pārklāti. Divu stundu laime uz nepārklāta dīvāna.
Leo sāk savu nedēļu vienkārši burvīgi.

Maģistra darba jaunākā versija iesniegta. Bet statuss nezināms. Kursa darbs pabeigts gandrīz. Nezinu kādā veidā, bet pat iesniedzu power point prezentāciju savā Food and Meal Communication kursā. Tagad esmu iedvesmas pilna pie viena arī nākošo pārbaudījumu tur pabeigt. Tikai īsti nesaprotu vai kurss tiešām ir par Food communication vai par Health Communication.

Bezdarbības nodarbības

Rakstu maģistra darbu. Klepoju, nezinu kāpēc. Laikam atkal tā ūber-reakcija uz visu iespējamo. Skola vienkārši ir izlaidusies, jo nevienam nav iedvesmas mums ko pasniegt un mums arī nav iedvesmas mācīties. Šodien pirma nodarbība nebija, no pēdējās tikām 45 min ātrāk mājās, bet nu protams ar praktisko darbu un pēc tam viss jāprezentē.. Rīt kursa konference. Balagāns. Bet piektdien pēdējā diena vidus kursā un darba pasākums vakarā. Lēnām tuvojās nākošā prakse. Vienīgais prieks. Arī tad ja tā ir psihiatrija.

Bulgārijas Rila kalni, kuri mazliet atgādināja Andu kalnus. Bet Andos jau es nekad neesmu bijusi.

Nākošie piedzīvojumi

Jā, es zinu, ka sanāk rakstīt retāk un retāk. Daļēji man liekas, ka pie vainas notrulināšanas skolā, kas nav nekāds izaicinājums man, drīzāk atsēdēšana. Iemesls kādēļ tur doties – par to maksā. Studiju laikos RSU bija drīzāk pārāk daudz darāmā, mācāmā un viss vienlaicīgi. Bet tad nu manas smadzenes darbojās daudz labāk, bija iedvesma, ģeniālas idejas utt. Tagad… nekā. Kaut gan šķiet, ka būtu jābūt laikam un iedvesmai. Bet nē, notrulināšanās tā vietā. Jā, no vienas puses, es esmu vecāka, bet nu tagad, kad neesmu savā māsu skolā, pēkšņi nāk idejas. Un iedvesmas.

Šajā nedēļā ir laiks, iedvesma, daudz mazāki un lielāki projektiņi ko darīt… Pēkšņi iedvesma, jo nav notrulināšanās. Ir māja, kaķi un laiks. 3 dienas mēģināju atdzīvināt šujmašīnu, kas nonāca mantojumā no tantes. Kaut kā neizdodas. Pajautāšu vai ko tik vecu vēl labi, ja ne, tad ar laiku jādomā kas cits. Tante pat ststājusi čeku. 1995.gadā šujmašīnu viņa ir iegādājusies pa 150 Doičmarkām. Nomainīju arī dušas galvu. Tagad tikai nogaidu, kad Heiko to pamanīs 😉 Viņš arī nav neko teicis par to, ka ieejas durvīm vairs atslēga neķerās… Viņš gribēja jau atslēgu/durvis mainīt, kas maksātu tūkstošus…. bet maza eļļas pudelīte nemaksā tik daudz. Un vēl es vakar griezu krūmus un fotografēju kaķus. Leo padodas pozēšana, kad viņš to grib.

Mani pārņēma pārdomas par manu skolu un klasi. No vienas puses viss forši un labi, ar klasi saprotos un viss notiek. Bet kaut kas līdz galam nav. Pirmkārt, ko mēs mācāmies vai tas viss ir pietiekami. Tikai gads palicis, bet neesam pat asins sastāvu mācījušies. Atnāca ārsts, 45 min laikā izstāstīja visu par asins pārliešanu, pajautaja vai mēs asins sastāvu esam mācījušies, pateicām nē, un viss labi. Jā, no skolas to kādam vajadzēja pasniegt, jo ārstu jau nevajag teorijai, bet nevienu tas īpaši nerausta… un tas ir viens no piemēriem. Tas ir tāds mileniumu kurs, galvenais pārāk daudz neiemācīt. Bērniņi tak jāsaudzē. Viņi tak nevar tik daudz samācīties… Sorry, var un vēl kā var visu iemācīties. Bet ja neviens neko nemāca, tad arī nemācās. Un pat viselementārākās lietas šķiet grūtas. Otrkārt, pats kurss. No pirmndienas pēcpusdienas neesmu skolā, bet katru dienu kādam kaut ko vajag, ieskaitot e-pastu pārsūtīšanu, printēšanu utt. Mīļie ļaudis, ir tā, ka dažreiz jāpadomā 2 soļus uz priekšu un jānopērk rezerves kārtridžs printerim vai arī jānospiež poga SŪTĪT, lai E-pasts nosūtītos. Bet nē, uz reiz jāceļ panika un jāsaskaņo viss ar mani… vai vismaz balss-paziņojumi man pa WhatsApp bals paziņojumi jāsūta. Man riebjās balss paziņojumi. Un WhatsApp arī nav mana mīļākā programma. Mesindžeris man patīk daudz labāk. Tāds milleniumu kurss. Kuriem viss pienākās, nekas nepatīk, kuriem nav nekādi pienākumi utt. Te ceļ trakusmi, ka dators jāaiznes uz skolu, man kādreiz Allažu pamatskolā bija jāpucē kaut kādas grīdas līstes ar birsti vasarā vairakas dienas. Un protams klases dežurants. Trešais faktors, man liekas, ka Vācijas sistēma ir radīta, lai visus izveidotu par vienādām 4kantīgām galviņām, piemēram, tagad kursa darbu tēmas izvēloties – jā, tādas, kuras jau gadiem bijušas, kuras visu laiku, jūs tak varat citus aspektus izpētīt. Paldies. Negribu. Es gribu tēmu, kuru es gribu. Arī tad, ja pasai skolai ir maza nojēga par to. Nē, uz mana kursa darba vāka nebūs bilde. Uzskatu, ka pieaugušiem cilvēkiem ir abstrahēšanas spējas un viņiem pēc aprakstiem jāsaprot kas ir aprakstīts. Īpaši profesionālām medmāsām. Un mums kā docentes ir tikai tādas. Jāienes mazliet profesionalitātes būdā. Es nenolaidīšos līdz tam līmenim. Nope. Nemaz.

Ziema nāk un nākošai, visai garais atvaļinājums arī. Zinu, ka DE gandrīz veselu mēnesi būtu grūti izdzīvot bez noteiktas misijas. Tad nu plāns varētu būt Stokholma-LV-Berlīne-Sofija. Vai jums ir vēl kādi ieteikumi? Idejas? Šis ir izņēmuma gads, kad ir tik daudz brīvs. Es nezinu kā būs nākošos gadus, visdrīzak ne tik labi. Es jau tagad 3 gadus esmu vairak vai mazāk strādājusi pa Ziemassvētkiem. Pirmajā gadā Ziemassvētku vakarā geriatriskajā nodaļā, tad agrā maiņa 6.nodaļā, kas man taa ne sevišķi. Tikai pagajušo gadu Ziemassvētki bija brīvi. Toties 1.janvārī ar medbrāli Andrē vieni paši pa nodaļu trakojām.

Leo bez saviem ilkņiem. Pasaule rādās apgriezta otrādi.
Dzeltenās kurpes no Bulgārijas. 2 kaķi no Latvijas. Katram savs paklājs.

Atpakaļ ierindā

Atvaļinājums ir jauka lieta, bet kaut kad tam ir arī beigas. Esmu atpakaļ DE. Šoreiz ilgāk par 18 stundām. Miega bads ir pamazām novērsts. Dzīve atgriežas ierastajās sliedēs. Rīt skola.

Bija prieks parādāīt Stokholmu kā es to zinu. Stokholmā ir vienmēr labi atgriezties. Tāda mājas sajūta.

Bulgārija nav tikai Sofija. Bulgārija sākās ārpus Sofijas. Rila kalni ir brīnišķīgi. Jau Rila klosteris bija labs, bet no otras puses 7 Rila ezeri, kas izvietoti augsti kalnos, ir majestātiski un elpu aizraujoši. Kapiens uz Snezankas alu arī bija labs. Un iekšā bija patīkami vēss. Un protams gids-pārzinis-kasieris Andrejs, kurš pazina Elīnu. Bulgāru valodā zinu vien pāris vārdus, kas līdzīgi krievu valodai, bet komunikācija forša.

Baltijas jūra. Stokholma-Rīga.
7 Rila ezeri