Kategorija: Veseloģiskie prātuļojumi

Tad, kad es sāku pārāk aizfilozofēties par dažādām dzīves jomām, mani ieraksti tiek ieklasificēti šajā bloga kategorijā

kolēģe

Šodien uzzināju, ka Zolitūdes traģēdijā gāja bojā arī viena manas iestādes darbiniece. Kolēģe. Lai arī ar viņu tiešs kontakts nebija, zināju,ka viņa ir un ka ir ļoti sabiedriska un mīlēta. Zināju, ka cita kolēģe pirms 2 nedēļām zvanīja, lai noskaidrotu jautājumu, kad būs papīrs printerim, jo mēs, pagāni, bijām visu iztērējuši nedēļu par ātru. Nezināju to, ka viņa ir 2 bērnu māte, no kuriem jaunākais bērns septembrī palaists 1. klasē. Nezināju, ka pirmo nakti un visu nākošo rītu vēl citas kolēģes bija dežurējušas un cerējušas. Nezināju, ka vēlāk bija atpazinušas. Bet varbūt tas pat nebija vistrakākais. Šodien redzēju šoferīšus – tos, ko pazīstu ļoti labi. Un arī viņa pazina. Nekad nebiju viņus redzējusi tādus. Briesmīgi noskatīties. Viņi tak tur ākstijās un smējās un ķīvējās un strādāja un atkal smējās un sveica viens otru un svinēja un priecājās un bēdājās. Un pēkšņi viņas vairs nebija.

Labās ziņas: šodien piezvanīju kolēģei un paziņoju viņai iepriecinošus jaunumus – pa krūmiem tiek meklēts darbinieks viņas iekārotajā nodaļā. Tad jau redzēs, kas no tā sanāks. No otras puses – mulsina, ka pa krūmiem, jo varētu būt tā, ka pa krūmiem meklē, lai apietu viņu, jo viņa ir deklarējusi, ka grib tur tikt. Bet man vispār nepatīk tādas ”pa krūmiem” lietas, tādēļ skaidri un skaļi pateicu savu informāciju. Lai viņa domā un iet un saka savu sakāmo.

Pēdējā laika atklājums – es esmu sapratusi, ka man pēdējā laikā ir nepieciešams sevis iepriecinājums. Parasti liekos sev pašpietiekama, ka man nevajag ne kūkas, ne alu, lai šķistu, ka dzīvē, kas ;abs notiek. Šonedēļ vajag.

prieks uz līdzenas vietas

šodien es kā jau es… atbraucu uz Rīgu un paspēju sabesīties par to, ka Teikā jau ciet Narvesen kiosks, mans e-talons ir tukšs, visas rokas aizņemtas ar tašām, 21. autobuss tieši aizet man gar degunu, dzīve ir grūta, vakars vēls, roka jūtīga utt. Bet neskatoties uz to visu izlēmu paieties pieturu uz priekšu. aizgāju, autobuss vēl 10 min jāgaida, salasīju 70 saņikus Rīgas satiksmei… nopiriecājos, ka autobuss nāk, taisījos kāpt iekšā, a tur izlec no autobusa džeks un dod man savu biļeti (to papīra, kas 70 santīmu vērtībā)! Es biju šokā! Paņēmu, nopriecājos. Paldies viņam par to! Liels prieks par tādu mazu žestu!

Es laikam te nerakstīju, bet 2dien esmu uzaicināta uz fakultātes neofficiālo karjeras dienu!!! Es sapratu, ka psākuma stratēģija ir uzaicināt jaukus, foršus, runātīgus cilvēkus, kuri pastāsta sīkajiem (= 1./2. kursa studentiem), ko tad tā veseloģija vispār nozīmē.

Nedēļa tikai sākusies, bet man jau plāni oi, oi, oi….

_________

Diena pirms atgriešanās darbā. Vakara pārdomas. Es varētu kaut kad… nezinu kad…iespējams  vecumdienās rakstīt dzeju!? Tā vienkārši. Sev. Kāpēc gan ne.