Prieks!

Ir jāpriecajās par to kas ir, nevis jālauza galva par to, kas nav! Biju ļoti garā pastaigā ar Clēru un jā, viņa man atkal un atkal atgādina par to, ka ir jānovērtē to, kas ir. Tā bija arī aktuāla tēma darba sakarā. Iepazīstot āfrikāņu kultūru un dzīves uztveri, mani tā fascinē ar vien vairāk un vairāk. Cik gan maldīgi ir steriotipi un pirmie iespaidi. Jā, arī visu Āfriku nevar likt pār vienu kārti un visus cilvēkus nevar vienadi vērtēt, bet aiz tā šķietamā lēnīguma un slinkuma slēpjās tāda izturība, pacietība, pateicība un dzīves spars. Tur, kur citu tautību un kultūru bērni būtu uztaisījuši drāmas ar kliegšanām un raudāšanām, ir labi ja īsa sejas savilkšana sāpēs vai klusa pār vaigu ritoša asara. Bērnam, kuram būtu jāņemās svarā un es labprāt gribētu dot vienu sulas paciņu pēc otras, bērns grib dzert ūdeni un nivērtē arī to, jo tīrs ūdens arī nav pašsaprotama lieta citviet pasaulē. Sirds sāp. Nošķirtība no ģimenes, bet ģimene ir meiteni paši nodevuši ārstēšanā uz Vāciju, jo citas iespējas nav. Tas ir bērns, kurš jau ir pieaudzis. Kurš ir ļoti ātri vācu valodu iemācījies, jo citas iespējas saprasties nav. Bērns, kuru dažreiz nevajag izklaidēt, kura bieži izklaidējās pati, nodarbina sevi. Kura ir pieradusi pie dažādiem darbiniekiem, kuri rūpējās par viņu profesionāli. Jā, tas kas viņai ir praktiski nepieciešams, tas ir nodrošināts. Bet atšķirtība no ģimenes, no ierastās vides… Es domāju, ka daudziem pieaugušajiem jau ir problemātiski uz citām vietām (pilsētām, nemaz nerunājot par valstīm) pārcelties, bet bērnam man šķiet, ka tas ir vēl daudz trakāk.

Pirmais zaļums ir pārgājis, pamazām iestājās nobriedusi vasara. Dārzs ir jālaista. Tomāti ir iestādīti. No baltām terases flīzēm peļu atliekas nokasītas un noskrubinātas (paldies Monstri).